Plūdonis, īstajā vārdā Vilis Lejnieks, dzimis Zemgalē, Bauskas tuvumā, kā saimnieka dēls. Mācījies vietējās skolās, pēc to pabeigšanas Kuldīgas skolotāju seminārā (1891. – 1895.). Strādājis par skolotāju Liezerē (1895. – 1897.), Kurzemes jūrmalā, Bigauņciemā (1897. – 1898.), Rīgā (no 1898. g.). Kopš 1933. gada Plūdonis atstāj skolotāja darbu un nododas tikai rakstniecībai.
Plūdoņa dzejas joma aptver smalki niansētu, krāsām un gleznām bagātu liriku, kas reizumis savijas gan ar simboliku, gan ar romantismu. Plūdonis pieder pie latviešu pirmspadomju lirikas lielākajiem formas meistariem. Viņa dzejas valoda bagāta ar dažādiem tropiem, dzejas panta pēdas mainās pielāgojoties saturam. Skaņu paralēlisms un aliterācijas te mainās ar stāstošu tēlojumu, kas sevišķi izceļas viņa episkajos sacerējumos – balādēs un poēmās. Skanīga un tēlaina ir arī Plūdoņa proza.
Plūdoņa lirikas un liroepikas galvenais emocijas avots ir dzimtenes daba, īpaši jūra, tautas tradīcijas un vēsture („Salgales Mada loms”, „Tīreļa noslēpums”), sociālie pretstati („Divi pasaules”), revolucionārā trauksme („Uz saulaino tāli”). Plūdonis ir dzejnieks ar sīkburžuāziskām svārstībām savā dzīvē un daiļradē. Buržuāziski demokrātiskās revolūcijas posmā viņš tuvinājies darba tautai. Viņa šā laika dzejoļi un poēmas izteic plašu tautas masu centienus un tieksmes, sasniedzot lielu iedarbības spēku.
Pie izcilākajām Plūdoņa lirikas un liroepikas grāmatām pieskaitāmas: poēmas „Divi pasaules”, „Rekviems”, „Atraitnes dēls”, „Uz saulaino tāli”; dzejoļu krājumi – „Pirmie akordi”, „Dzīves simfonijas”, „11 lirisku dziesmu”. Plūdoņa daiļdarbu izlase 4 sējumos iznāca 1922. – 1925. gadā.…
