Ar romānu “Zvejnieka Dēls” (1933-1934) Vilis Lācis Izcīna paliekošu vietu latviešu literatūrā. Tas ir viņa populārākais darbs kurš tulkots daudzās valodās, 1939. Gadā šo romānu uzņem filmā, pēc tam to otrreiz ekranizē 1957. Gadā. Kā arī romāna dramatizējums daudzas reizes iestudēts teātros.
Zvejnieku dzīves tēlojums.
Romāna darbība notiek zvejnieku ciemā Vidzemes jūrmalā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. Šā romāna idejiski tematisko saturu veido Zvīņu ciema zvejnieku smagā cīņa par eksistenci, naids pret izsūcējiem un zvejnieku apmuļķotājiem, protests pret novecojušām zvejas metodēm un neveselīgām cilvēku attiecībām. Autors daudzpusīgi raksturojis zvejniekciemu un zvejniekus, viņu priekus un nedienas, sūro, riska pilno, bet nenodrošināto darbu.
“Šajā klusajā zemes stūrī dzīvo stipra un sīksta ļaužu cilts,” tā saka par saviem varoņiem Vilis Lācis. Zvejnieki nenogurstoši strādā, lai nopelnītu iztiku. Viena paaudze no otras manto darba rīkus, darba metodes un cerību reiz kļūt turīgākiem un neatkarīgākiem. Bet, lai arī cik liela ir loma, trūkums ir zvejnieku pastāvīgais pavadonis. Zivju uzpircēji ar draudzīgām runām un degvīna pudeli, izlikdamies par labdariem, paņem smagā darba augļus un nabadzība turpinās.
Mierinājumu un aizmiršanos zvejnieki meklē degvīnā. Par to autors ironizē: “ Piedzēries zvejnieks ir visgudrākais cilvēks pasaulē, viņš saprot visu, zina un spēj visu….. ja tikai gribētu. Bet viņam tikai negribas.” Dzeršana vēl vairāk pasliktina zvejnieku stāvokli, kropļo viņus fiziski un garīgi. Jaunais zvejnieks Oskars Kļava ar rūgtumu saka: “ Pudele degvīna un dūres taisnība vīriem, tenkas un jauna kleita sievām – tādi ir tie robežstabi, kas iezīmē mūsu dzīves apvārsni.”…
