No parasta strādnieka kļuvis par slavenu un turīgu rakstnieku, Lācis piedzīvoja ne tikai sociālas, bet arī gara metamorfozes, ko varētu nodēvēt par "kā vajadzīgs" taktiku. Tas izpaudās, vispirms slavinot vienu iekārtu un tās pīlārus, bet, varai mainoties, visu to nogānot un apdziedot jauno "sauli". Turklāt, kļūstot par padomju varas "balstu", viņš iemācījās vēl "smalkākus" jaunās varas paņēmienus. Kāpēc tāda pārvērtība — pārliecība, bailes, vēlme izdzīvot, slavas un varaskāre? Grūti tagad to pateikt — laikam jau viss kopā. No trūcīga strādnieka par turīgu rakstnieku
Par Viļa Lāča privāto dzīvi joprojām zināms visai maz. Viņš allaž bija kluss, korekts, noslēpumains, jo vienmēr atradās specdienestu uzmanības lokā.
20. un 30. gados Lācis ir "melnais". Fiziski stalts cilvēks ar dzelzs muskuļiem un dzelzs gribu. Pēc smaga darba viņš naktīs raksta. Lācim ļoti patīk dejot. Ballītēs viņš ierodas Marijas ielas bodītē pirktā nocenotā uzvalkā un izpelnās iesauku "Vecmīlgrāvja dendijs", kuru, starp citu, nekad neredz iereibušu. Lācis jūsmo par "smalko aprindu" meitenēm. Vecmīlgrāvī viņam iepatīkas namīpašnieka meita Herta. Viņa mācās ģimnāzijā un apmeklē Virsnieku nama balles. Lācis bieži ciemojas pie iecerētās, līdz Hertas māte meitai saka: "Vai tādēļ es tevi augstās skolās sūtu, lai tu draudzētos ar prastu strādnieku?" Vēlāk Herta ar ģimeni rūgti nožēlo, ka atraidījuši Lāci un palaiduši garām mūža lielo laimi.
Aizvainojums rakstnieka dvēselē paliek. Palīdz alkas izrauties uz augšu, arī ticība likteņa gādībai. Jo reiz Ziemassvētku naktī vētras laikā viņu gandrīz ieskalo no kuģa jūrā. Citreiz meža darbos viņam uzkrīt liela egle, tomēr starp zariem Lācis paliek sveiks un vesels.
1927. gadā Vilis apprec klasesbiedreni Mariju Buti. Sievas vecāku mājās abiem ir atsevišķa istaba, kur vieglāk rakstīt. Drīz Lācis piedalās streikā un zaudē darbu. Ģimene neapmierināta, jo 1928. gadā Lāčiem piedzimst dēls Zigurds. 1932. gadā pasaulē nāk otrs dēls — Ojārs. Tomēr drīz ar Zvejnieka dēlu sākas Lāča lielā slava un turība. Nu daudzi alkst viņa sabiedrības. Pats rakstnieks ir kluss un savrups, arī smalkajās aprindās, līdz kurām beidzot izcīnījies un kurās labprāt uzturas. Elegants, noslēpumains kā sfinksa viņš dzīvo rāma buržuja dzīvi. Protams, čakli rakstot. …
