Zīds ir audums, kas izsaka par sevi visu. Pasakot kādam vārdu „zīds”, cilvēks uzreiz kaut ko iedomājas. Neviens cits audums nerada tādu pašu reakciju. Gadsimtiem ilgi zīds ir bijis grezns un juteklisks audums, kas saistījies ar labklājību un panākumiem. Zīds ir senākā zināmā tekstilšķiedra.
Mūsdienās zīds ir elegances nesējs, zīda audumi ir iemīlēti pateicoties to daudzpusībai, mainībai, izturībai un komfortam. Zīds absorbē mitrumu, tāpēc tā izstrādājumos ir patīkami vēss vasarā un silts ziemas laikā. Zīda audumi ir ādai patīkami, tiem ir labs kritums, tie labi krāsojas, tāpēc ir pieejama tik plaša krāsu gamma.
Arī mani vārds „zīds” neatstāj vienaldzīgu, tādēļ nolēmu ar to iepazīties tuvāk.
Savā darbā apskatīju zīda vēsturi – gan dabīgā zīda, gan sintētisko un mākslīgo zīdu vēsturi, zīda veidus, to kopšanu un izmantošanu, kā arī pēdējā laikā tik populāro zīda apgleznošanu.
Zīda izcelšanos saista tikai ar Austrumu kultūrām. Ķīna un zīds – šie divi vārdi ir bijuši cieši saistīti vairāk kā divas tūkstošgades. Kopā tie radīja vīzijas par Austrumu greznību, eksotisko skaistumu un kamieļu karavānām uz Zīda ceļa. Zīdu ir pieminējis pat Aristotelis, stāstot, ka zīds gan Grieķijā, gan Romā esot bijis ļoti vērtīga prece. Romas impērijas laikā zīdu pārdeva par zeltu, zīda svars bija tā cena zeltā. Tā popularitāte saistījās ne tikai ar ārējām īpašībām, bet arī ar tā maģiskajām spējām – fluīdi, ko izdala zīds esot ārstnieciski cilvēka nervu sistēmai.
Zīds ir viena no visvecākajām tekstilšķiedrām, Ķīnā tas ir pazīstams kopš 27. gs. p.m.ē. Ir zināmas divas leģendas par zīda atklāšanu – viena vēsta, ka to atklājusi kāda Āzijas princese 2690. g. p.m.ē., kad kokons iekrita viņas tējas krūzē. Kad princese kokonu izmakšķerēja no savs tējas krūzes, tā zīda pavedieni atritinājās. Otra leģenda ir sekojoša – zīdu esot atklājusi Ķīnas valdniece Si -Liši jeb Silinga. Pastaigājoties pils parkā viņa kādā kokā pamanījusi mazas pūciņas, no kurām pavedienu veidojis tārps.
15. gadsimtā Francijas karalis Ludviķis XI tīkodams pēc zīda tērpa esot izsaucies, ka nevilkšot to tik ilgi, kamēr Francijā neiemācīšoties to izgatavot. Karaļa vēlme kļuva par likumu, un problēma drīz tika atrisināta – 17. gadsimtā Francija zīda ražošanā jau ieņēma pirmo vietu Eiropā.
Zīds ir smalks diegs. Tekstilpavedienus dabīgā zīda izgatavošanai iegūst no zīdtauriņu kokoniem. Zīdtauriņus un zīdkokus, kā jauno dzinumu lapas izmanto zīdkāpuru barošanai, audzē siltajā un mērenajā joslā – Ķīnā, Vidusāzijā, Aizkaukāzā, u.c.
Vidēji 33 dienu veci zīda kāpuri sāk vērpt sev mājiņu – kokonu. Zīda pavediens, no kā četras dienas tiek būvēts kokons, rodas no zīdtauriņu kāpuru siekalu dziedzera sekrēta, ko kāpurs izspiež pa savu galvu. Kokonā kāpurs pārvēršas par kūniņu, no kuras pēc 20 dienām izšķiļas tauriņš. Lai tas notiktu, kokons tiek apēsts. Tādēļ cilvēki liek kokonus saulē, žāvē, lai kāpuri ietu bojā. Pavedienu, ko kāpurs satinis kokonā sauc par jēlzīdu. Tad kokonus (jēlzīdu) vāra ziepju šķīdumā un no kokona šķetina zīda diegu, apvienojot ik pa 5 – 10 slapjiem pavedieniem. Tā garums var sasniegt pat 4 km. Tik garu diegu kāpurs novij 4 dienās.
Zīds ir olbaltumšķiedra, kuras uzbūve līdzinās cilvēka ādai. Tas satur četras aminoskābes – alanīnu, glicīnu, serīnu un tirozīnu. Šīs vielas kopā satur speciāla līme – sericīns. Lai zīds būtu gluds un spīdīgs, šī līme no diega tiek atdalīta.…
