19.gadsimta beigās latviešu mākslā, kas vēl atradās attīstības sākuma stadijā, ieskanējās Vilhelma Purvīša (1872-1945) vārds. Kad Pēterburgas Mākslas akadēmijā 1897.gadā mākslinieks par diplomdarbu “Pēdējie stari” ieguva lielo zelta medaļu, laikabiedriem bija skaidrs, ka šī glezna ir viens no jauna laikmeta vēstnešiem latviešu mākslā. It kā ikdienišķa ainava, taču jūtīgais pārdzīvojums un veiksmīgais izpildījums ļāva V.Purvītim uzvarēt akadēmijas beidzēju sīvajā konkursā.
Ar ainavu saistīti motīvi ļoti iemīļoti bija latviešu mākslinieku vidū, jo vairums gleznotāju nākuši no laukiem. No iepriekšējās paaudzes latviešu māksliniekiem dabasskatu žanra tradīcijas bija izkopis akadēmiķis Jūlijs Feders. Gadsimtu mijā ainavas žanru kopa daudzi vēlāk pazīstami meistari -Janis Rozentāls, Jānis Valters, Aleksandrs Romans, Pēteris Kalve, Voldemārs Zeltiņš, taču Latvijas ainavas īstais pirmatklājējs ir Vilhelms Purvītis. Darbodamies nacionālās glezniecības skolas veidošanās sākuma posmā, viņš vērīgāk nekā citi bija pratis saskatīt dzimtās dabas īpatnējo, ziemeļnieciski atturīgo skaistumu un atradis tā izpausmei atbilstošāko gleznošanas veidu.…