Latviešu gleznotāju vidū izcilu vietu ieņem Vilhelms Purvītis- latviešu nacionālās ainavu glezniecības izveidotājs un tās pirmais rektors, lielisks pedagogs un neatlaidīgs cīnītājs par latviešu reālistiskās un demokrātiskās mākslas attīstību. Liela ir tā mākslas misija, ko latviešu ainavists veicis savas tautas labā. Viņš bija pirmais latviešu gleznotājs, kas veltīja savu mākslu tikai Latvijas dabas attēlošanai. Kopā ar Rozentālu un Valteru viņš piederēja tai trijotnei, kas ne tikai pievērsās nacionālai tematikai, bet arī radīja tās atspoguļošanai piemērotu izteiksmes līdzekļu kompleksu. Turpinot K. Hūna un J. Federa ainavu glezniecības tradīcijas, Purvītis pārvarēja Federa mākslas nosacītību un tā atbrīvoja latviešu ainavu no šim gleznotājam raksturīgās, bet latviešu mākslai svešās Diseldorfas skolas ietekmes. Sekojot Kuindži dabas iespaidu vispārinājuma principam un Levitāna liriskais dabas uztverei, viņš šos paņēmienus piemēroja Latvijas dabas tēla izveides uzdevumam. No Rietumeiropas laikmetīgās un pa daļai arī klasiskās mākslas Purvītis aizguva dažādus izteiksmes līdzekļus, kas ne tikai pilnveidoja viņa paša profesionālo meistarību, bet arī veicināja visas Latviešu glezniecības tālāko attīstību. Te liela nozīme bija Purvīša asajam analītiķa prātam, kas palīdzēja viņam orientēties Rietumeiropas daudzajos glezniecības virzienos, atrast tajos racionālo kodolu un raduši izmantot aizgūtos paņēmienus īstenības reālistiskai atainošanai. Tā Purvītis izveidojās par neatkārtojamu, spilgtu māksliniecisku personību. Viņa bērzu birze, palu ūdeņi, kustošās sniega blāķi un upju stāvie krasti ir atsevišķi konkrēti dabas elementi, kurus izmantojot mākslinieks radījis sintezētus Latvijas ainavas tēlus, kas stāsta par dzimtās zemes skarbo skaistumu.…
