Ap gadsimta miju latviešu mākslā, kas vēl atradās attīstības sākuma stadijā, ieskanējās Vilhelma Purvīša vārds. Kad Pēterburgas Mākslas akadēmijā 1897. gadā mākslinieks par diplomdarbu „Pēdējie stari” ieguva lielo zelta medaļu, laikabiedriem bija skaidrs, ka šī glezna ir viens no jauno laikmeta vēstnešiem latviešu mākslā.
Gandrīz visa glezniecības attīstība 19. gs norisinājās zem ainavu zīmes. Šie motīvi bija arī ļoti iemīļoti latviešu mākslinieku vidū. Tā kā Latvijas ainavas īstais pirmatklājējs ir Vilhelms Purvītis, tad rakstu par viņu, jo šīs gleznas ir ļoti skaistas un savdabīgas. Viņš ir arī gleznojis manas iemīļotās pilsētas Siguldas ainavas.
Visus tālaika latviešu māksliniekus vieno kopīgs tikums – darba mīlestība. Arī vēlāk Vilhelms Purvītis, būdams meistars, saviem studentiem atkārtoja: „Talants var būt daudziem, bet izkopt un pierādīt tā izcilību spēs tikai darbā neatlaidīgākie.” Darbīgumu mākslinieks saglabāja visu mūžu. Liels viņa ieguldījums ir Latvijas Mākslas akadēmijas nodibināšanā, bijis arī pirmais rektors (1919 - 1934). Bijis arī Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs (1921 - 1944), Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes tēlotājas mākslas darbnīcas vadītājs (1919 - 1940), Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors (1919 - 1940, 1941 - 1944). Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķis (1913).…
