Latviešu gleznotāju vidū izcilu vietu ieņem Vilhelms Purvītis – latviešu nacionālās ainavu glezniecības izveidotājs, Latvijas Mākslas akadēmija organizētājs un tās pirmais rektors, lielisks pedagogs un neatlaidīgs cīnītājs par latviešu reālistiskās demokrātiskās mākslas attīstību.
Pati nāku no laukiem un esmu cieši saistīta ar dabu, tādēļ arī izvēlējos rakstit darbu par Vilhelmu Purvīti. Man ļoti patīk fotografēt dabu, tādēļ savā ziņā izprotu Purvīša vēlmi gleznot ainavas. Daudzos darbos Purvītim izdevies panākt tik labu dabas atainojumu, ka tas līdzinās fotogrāfijai. Piemēram:,, Sigulda”, ,, Pie ezera”, ,,Pavsaris”. ,, Pēdējais sniegs”, , Dzirnavas pie Māras dīķa”. Man pašai tuvāka ir melnbaltā fotogrāfija, tādēļ arī Purvīša gleznu melnbaltās reprodukcijas atstāj dziļu iespaidu. Vislabāk man patīk gleznas ’’Māja dārzā” ,, ,, Ziedoša pļava”. Darbs ,,Pēdējie stari” vedina uz pārdomām, tāluma efekts dod nostalģisku noskaņu un virza uz domām par dzīves jēgas izvērtēšanu.
Purvīša gleznām piemīt savdabīgs dabiskums, kuru pasvītro arī īpašas krāsu nianses. Daži toņi ir it kā paspilgtināti, piemēram, gleznā ,, Lielupe”, ,, Pavasarī”(Ziedonis), ,,Maszpilsētas nomalē”. Šīs gleznas dod it kā svaiguma efektu un optimistisku noskaņu tieši ar paspilgtinātajām un svaigi pavasarīgajām krāsām un dominējošajām pasteļkrāsu gammām.
Vilhelma Purvīša radošā personība ieņem latviešu tēlotājmākslā izcilu vietu. Viņa daiļrades principi pāriet no paaudzes paaudzē un bagātina latviešu tēlotājmākslu caur jauniem un talantīgiem māksliniekiem. …