Vilhelma II iekšpolitika no 1890. līdz 1914.gadam

Nobeigums
Internetā materiālā, kur autorе ir Анастасия Головатенко un viņas raksts saucas „Внешнаяя политика Вилгельма Второго” ir minēti fakti par Vilhelma II saraksti ar Nikolaju II, Franci Jozefu, Georgu V. Vilhelms II dod iespēju paskatīties no paša ķeizara skatupunkta. Kas ir nepieciešams, ja ņem vērā Vilhelma II „vienpersonisko valdīšanu”. Sarakstē acīmredzamas ķeizara svārstības no vienas alianses uz otru. Lasot šos avotus autorei kļūst nedaudz skaidrākas ķeizara domas, uz kurām viņš balstījās savos lēmumos. Vilhelms II nebija pārāk gudrs cilvēks1 (arī Kļučņikovs interneta saitā http://www.magister.msk.ru/library/politica/kluchu01.htm rakstā „На великом историческом перепутые” raksta, ka Vilhelms, lai būtu vēl glupāks attiecībā uz Gogencolleru (Гогенцоллерн) vēl vairāk izrādīja savas patriarhālās tieksmes1 , toties bija ļoti liels aprēķinātājs, kaut gan šie viņa aprēķini ne vienmēr izrādījās pareizi.

Apkopojot savāktos materiālus, rodas iespaids, ka Vilhelms II bija apsēsts ar ārpolitiku, ar vēlmi visu noteikt vienam, ar Vācijas dominanti pār citām Eiropas valstīm, apsēsts ar impērijas ideju, ka viņam nemaz nebija laika iedziļināties iekšpolitikas problēmās. Kļučņikovs nosauc to par vienu no visu laiku lielākajām vāciešu kļūdām – vēlme Vācijai uztaisīt Pamācību kā galveno virzītājspēku visām pasaules politiskajām attiecībām.1

Neskatoties uz ekonomisko uzplaukumu, Vācijai neizdevās izveidot stabilu politisko sistēmu. Sociāldemokrāti, kuri bija atbrīvoti no likuma, kas ierobežoja sociālistus, 1912. gadā bija kļuvusi par pašu ietekmīgāko partiju reihstāgā. Lai gan daži sociālisti bija gatavi strādāt esošajā sistēmā, partija turpināja sludināt revolucionāras idejas, kā arī lika saviem konservatīvajiem oponentiem uzmanīties. Strādnieku masu kustības uzplūdi Vācijā nemazinājās līdz pat 1914. gadam, kad sakās Pirmais pasaules karš. …