Vijoļspēles tradīcijas

Stīgu instrumentu attīstība.

Stīgu instrumenti savā attīstībā sadalāmi trijās grupās:
1. vecākā no tām – stīgu instrumenti, kas atskaņojami, stīgas raustot pirkstiem (tagadnē, piemēram, arfas),
2. nākošā grupa – skaņas rinda, pa stīgām uzsitot ar kādu plāksnīti vai vālīti, t.s. plektru (piemēram, tagadējā čigānu cimbala) un
3. pēdējā grupa – stīgu instrumenti, atskaņojami ar lociņu.
Kad un kādā tautā parādījies spēles visjaunākais paņēmiens – spēle ar lociņu, nav skaidri konstatēts. Norāda gan uz indiešiem, viņu instrumentu „ravanastronu”, gan uz arābu – persu instrumentu „rebabu”, gan beduīnu „kemanče”, kas gandrīz visi ir vienāda vecuma.
Mūsu vijoles attīstības gaitas iespaidojis arābu instruments rebabs. Orientālais instruments rebabs nokļuva Eiropā kopā ar arābiem no Mazāzijas caur Bizantijas impēriju, kā arī pa citu ceļu – caur Spāniju. Tur tas sastapa eiropiešu instrumentu – grieķu liru. 14. gadsimtā šie abi instrumenti tika apvienoti kopā, radīdami jaunu tipu – „rebeku”. Tas bija līdzīgs lirai, tikai no rebaba tas bija pārņēmis graciozāku, mazāku ķermeņa formu. Tam bija trīs stīgas.
Rebeks, nedaudz izmainīts, palika lietošanā līdz 19.gs. Tā paveidi bija: franču žīga (gigus), poļu mazvijole un pēdīgi – krievu „gudoks”. Rebeku gan lietoja tikai, izpildot deju mūziku, jo tā skaņa, būdama asa un sausa, citam priekšnesumam nederēja.
Benediktiešu mūks Otfrids 9.gs. stāstīdams par instrumentiem, ar kādiem tajos laikos tika apdziedāti „debesu prieki”, bez jau aprakstītās liras piemin vēl otru eiropiskas izcelsmes instrumentu – „fidulu”. Tās tad arī ir senākās ziņas par Eiropas stīgu instrumentiem.

…