Mēs projekta darbu taisījām par vietvārdiem un apvidvārdiem.
Pēc mūsu domām, šie vārdi ir veidojušies diez gan līdzīgi. Daži no ģeogrāfiskā stāvokļa, kur māja vai pagasts atrodas, piemēram, ja pie mājas atrodas netālu ābeļdārzs, tad šo māju varētu saukt par „Ābelītēm”. Mūsdienās māju nosaukumus bieži veido no māju saimnieku uzvārdiem, kā piemēram, ja saimniecībā dzīvo saimnieks ar uzvārdu Kārkliņš, tad šai mājai nosaukums varētu būt „Kārkliņi” vai „Kārkli”.
Mūsu domas spilgti pierāda Jēkabs Janševskis grāmatā „Mežvidus ļaudis I”:
„”[..] Bet saki – kā mēs savu sētu nosauksim? Kā tā agrāki nosauktam, mēs nezinām; nav arī neviena, kas varētu mums to pateikt. Ir vecenīte, kas mūs uz šejieni sūtīja, to nezināja. Mums tālab nu pašiem jāizgudro savai jaunajai iedzīvei kāds vārds. Ko tu domā, ka mēs varētu nosaukt?”
Skuķe atbildes vietā paraustīja kamiešus.
„Kad tu nezini neko sacīt, tad jādomā man vienam pašam. Un vai tu vari uzminēt, kāds nosaukums man ir prātā?”
„Kā lai es to uzminu.”
„Es domāju, sauksim savu sētu par Krūtaiņiem, tādēļ, ka mūsu laukos ir viens otram blakus divi tādi apaļi kalniņi, taisni kā jaunas meitas krūtis.”
„Savāds nosaukums. Bet lai notiek, kā tu gribi,” atteica Irbe pasmiedamās.”…
