Vientulības motīvs latviešu autoru dzejā

Par sava darba tēmu esmu izvēlējusies vientulību. Šī tēma ir aktuāla visos laikos, jo tā ir viena no spilgtākajām cilvēka izjūtām, kas vienam uzdzen skumjas, bet otram – prieku par to, ka viņš beidzot var palikt viens un atpūsties no sabiedrības. Dzejā vientulības motīvs ne vienmēr tiek parādīts tieši. Parasti tas ir jāizjūt lasītājam pašam.
Manuprāt, ir interesanti noskaidrot, kādas izjūtas pavadījušas dzejnieku, rakstot dzeju, un viena no galvenajām izjūtām ir vientulība. Tā rada sapņus, bagātina iztēli, ļauj cilvēkam nodoties raibām fantāzijām vai gluži otrādi – ieved depresijā, kurā visa pasaule liekas drūma un ļauna.
Savā darbā esmu izvēlējusies pētīt Jāņa Ziemeļnieka, Raiņa un Austras Skujiņas dzeju, lai iepazītu vientulības motīvu tajā. Šo triju autoru vientulības motīvs dzejā izpaužas dažādi, jo viņi ir pavisam atšķirīgi cilvēki ar dažādiem pasaules uzskatiem, raksturiem un vēlmēm. Ziemeļnieks baidās no pilnīgas vientulības un dzejā viņš izmanto divvientulības motīvu, kā radītās noskaņas nav skumjas un melanholiskas, bet pilnas cerības, ticības un naivuma. Rainis jūtas atstumts no pasaules, jo cenšas rast atbildes uz visas pasaules uzdotajiem jautājumiem par nezināmo, kuriem citi jau sen “atmetuši ar roku”. Austra Skujiņa visu savu dzīvi ir jutusies vientuļa, nevajadzīga, pamesta, tāpēc dzīvi viņa skata pelēkās krāsās. Viņai nav īstu draugu, mīlestība ir bezcerīga un dzīves ceļš – grūts. Šie trīs vientuļie autori rada dzejas pasaulē trīs krāsas: Ziemeļnieks – balto, kas ir laimes un arī vientulības krāsa, Rainis – gaiši zaļo, kas ir dzīvības pilna un ved uz nezināmo, bet Skujiņa – zilganpelēko, kas ir viņas dzīves skarbā realitāte un naivā cerība.…