Var definēt vārdus, domas, bet izjūtas, kas nepamet mūs, vai arī tām ir definīcijas? Mes uztveram reālo un saprotamo,bet bēgam no neizprotamā, jo varbūt tas ir spēks, kura priekšā esam bezspēcīgi...
“Mēs esam dzimuši nevis sev, bet sabiedrībai” – mēs to varam atstāt tiem, kas nekautrējoties danco kopā ar citiem, bet, ja viņos pamostos kaut mazliet sirdsapziņas, viņi apzinātos, ka patiesība ir gluži pretēja: stāvoklī, amatos un nejēdzīgajā pasaulīgajā rosībā viņi meklē iespēju kā gūt personisku labumu no sabiedriskām lietām. Negodīgie līdzekļi, kādus šajā ziņā izmanto mūsdienās, labi parāda, ka arī mērķi nav neko daudz labāki. Bet godkārībai mēs atbildēsim, ka tieši tā pati mums rada vientulības patiku: no kā gan godkārība bēg vairāk nekā no sabiedrības? Pec kā gan tiecas vairāk, ja ne pēc rīcības brīvības?
Nav nekā tik nesabiedriska un tik sabiedriska kā cilvēks: nesabiedriska – savu netikumu dēļ, sabiedriska – savas dabas dēļ. Es domāju, ka mērķis visiem ir viens – dzīvot brīvi un pēc sava prāta. Taču ļaudis ne vienmēr pareizi izvēlas ceļu uz to. Bieži vien viņi domā, ka ir atbrīvojušies no darīšanām, bet īstenībā viņi ir tikai nomainījuši vienas darīšanas ar citām.
Ja kaut kas nomāc dvēseli, tad tā tam pievēršas pilnībā.
*Horācijs, Veltījumi, I grāmata, II veltījums: “Tikai saprāts un gudrība atbrīvo no mokām, nevis kāda vieta, kur paveras plašs skats uz jūru.” Tas nozīmē, ka atbrīvojušies no apkārtējiem un darīšanām, mēs neatbrīvojamies no mūsu dzīves galvenajām mocībām- godkārība, skopulība, nenoteiktība, bailes un iegribas neatstājas no mums līdz ar dzīves vietas maiņu.
*Horācijs. Odas, III grāmata, I: “ Un aiz jātnieka zirgā sēž drūmas raizes.” Tās seko mums pat klosteros un filosofijas skolās. Nedz tuksneši, nedz stāvas klintis, nedz askēta apģērbs, nedz gavēņi nepasargās mūs no tām.
Sokratam reiz par kādu cilvēku teica, ka ceļojums viņu īpaši nav pārmainījis. “Labprāt tam ticu,” atbildēja Sokrats, “viņš taču vadāja līdzi pats sevi.” Ja mēs vispirms savā dvēselē neatbrīvojamies no smaguma, kas to nospiež, tad ceļā tas būs vēl vairāk jūtams. Tādējādi nepietiek ar to vien, ka mēs norobežojamies no cilvēkiem, nepietiek tikai mainīt dzīves vietu – vajag atbrīvoties no pūļa īpašībām, kuras iesakņojušās mūsos, vajag pašam no sevis šķirties un tad un tad atgūt sevi no jauna.…
