Viena no neverbālās komunikācijas sistēmām – “ķermeņa valoda” (žesti, poza, mīmika)

Neverbālā saskarsme – saskarsme bez vārdiem. Saskarsmes procesā cilvēki papildina un padziļina runas saturu ar mīmiku, žestiem. Tāpat kā verbālai (vārdiskai) tā arī neverbālai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības procesā. Cilvēks runā gan ar savu ķermeni, gan ar seju, rokām un kājām.
Kā norāda A.Vorobjovs, tad ikdienas dzīvē mēs pievēršam maz uzmanības neverbālai saskarsmei, galvenokārt pievēršoties verbālajai saskarsmei, jo mums šķiet, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas. (Vorobjovs A., Psiholoģijas pamati, 1996.g., 176.)
V.Kincāns savā grāmatā “Etiķete” raksta, ka parasti cilvēks (ja vien viņam to darīt neliek profesionālie pienākumi) dienas laikā runā apmēram 45 – 60 minūtes. Tas nozīmē, ka ar verbālajiem līdzekļiem nododam ne vairāk kā 7 – 30% nepieciešamās informācijas. Pārējie 70% pienākas paralingvistiskajiem līdzekļiem. (Kincāns V., Etiķete, 2000.g., 161.)
35% no šiem 70% pieder pie runas ekspresijas (pauzes, smiekli, klepošana, balss tembrs, ātrums, skaļums, u.t.t.) Tātad neverbālie saskarsmes līdzekļi ir daudz svarīgāki un ietekmīgāki nekā daiļrunīga vārdu plūsma.
A.Vorobjovs raksta, ka neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst ātrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību un emociju izpausmei izmanto mīmiku un pantonīmu, un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo cilvēku un vispirms savas mātes emocionālo stāvokli pēc ārējām zīmēm – mīmikas, žestiem, balss intonācijas u.t.t. (Vorobjovs A., Psiholoģijas pamati, 1996.g., 176.)…