Pašlaik visvairāk noslēpumainā, nezināmā, neatbildētā ir pašā cilvēkā. Tādēļ bezgala interesanti ir iepazīt līdzcilvēkus un pašam sevi. Vai esam kādas augstākas civilizācijas radīti bioroboti, ieprogrammēti fiziskajā ķermenī noteiktam laika posmam uz planētas Zeme veicamam uzdevumam, vai dievišķas būtnes, ko Radītājs veidojis pēc sava ģīmja un līdzības, vai varbūt tas ir viens un tas pats – radīti tikām abos gadījumos?
Vienas un tās pašas emociju izpausmes, tikai nedaudz niansētas, visām cilvēciskajām būtnēm, un nepastāv nekādas rasu vai nacionalitāšu barjeras. Par ko tas liecina?
Domāju, ne jau es viena kavēju laiku uzgaidāmajās telpās vai satiksmes līdzekļos, vērojot tur atrodošos cilvēkus, mēģinot noteikt pie kura no sociālajiem slāņiem attiecīgais subjekts pieder, kāda ir viņa profesija, ieņemamais amats, ģimenes stāvoklis. Diletanta līmenī man tas līdz šim izdevās tīri labi.
Mīmikas, pozas, žestu valodas iepazīšana un apgūšana paver iespēju savu partneri vai novērojamo objektu izprast un atšifrēt daudz pilnīgāk.
Dzīvojot padomju sistēmā, kurā katra indivīda liktenis tika lemts iespaidīgu iestāžu kabinetos, izpalika pašiniciatīva, prasme vadīt savu biznesu un no tā tālāk izrietoša sevis reprezentēšanas nepieciešamība. Tieši tāpat nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma, ka būtu vēlama prasme atšifrēt sarunu partneri. Ja nu vienīgi izlūkiem, psihiatrisko slimnīcu ārstiem...…