Ar vielu magnētiskajām īpašībām saprot to spēju savstarpēji iedarboties ar ārējiem magnētiskajiem laukiem. Šaurākā nozīmē šī mijiedarbība nozīmē to, ka, pat neplūstot lādiņnesēju radītajai strāvai, vielā var pastāvēt magnētiskais lauks vai arī, ka viela magnetizējas ārējā lauka klātbūtnē. Visām vielām lielākā vai mazākā mērā piemīt magnētiskās īpašības, proti, vielas ir magnētiķi [1-3].
Magnētiskās īpašības apraksta izmantojot dažādus jēdzienus. Viens no tiem ir magnētiskā intensitāte H, kas magnētisma teorijā raksturo ārējo magnētisko lauku – lauku, kuru rada strāvas vai magnēti un kurā atrodas viela – magnētiķis. Magnētiskās intensitātes SI vienība ir ampērs uz metru (A/m) un to aprēķina pēc formulas:
H = IN/l, (1.2.1.1.)
kur H – magnētiskā intensitāte (A/m);
N – vijumu skaits;
l – solenoīda garums.
Tātad, a strāvas stiprums ir 1 A, tad 1m gara viena vijuma solenoīda centrā magnētiskā intensitāte ir 1 A/m.
Magnētiķa magnetizēšanās pakāpi – spēju radīt savu iekšējo magnētisko lauku raksturo vielas tilpuma vienības magnetizācija M. Magnētizācijas SI vienība, tāpat kā magnētiskās intensitātes vienība, ir ampērs uz metru (A/m). Magnetizāciju ferromagnētiķos attiecina uz spontāno polarizāciju, jeb spontāno magnetizāciju J (skat. 1.2.3. nodaļu), kuras vienība ir teslas (T). Spontāno polarizāciju un magnetizāciju saista sakarība:
Js = μ0M, (1.2.1.2.)
kur Js – spontānā polarizācija;
μ0 = 4Π*10-7;
M – magnetizācija.…