Tajā laikā nedrīkstētu arī kritizēt citas reliģijas, bet 1852. gada kalendārs pamanās iešmaukt frāzi, ka katoļi nav tā labākā reliģija. 1854. gadā ir arī viens teikums par to, ka pareizticība ir visa labais un citas reliģijas var būt bīstamas. Vidzemes kalendārs tajā laikā sniedza tikai jau sen apnikušos pātarus daiļliteratūras vietā, par ko kāds zemnieks esot teicis: „Riebjas tīri to kalendāru rokās ņemt, jo pielikumā vienmēr tie paši sprediķi. Es jau kalendārē gribu labas pasakas, dziesmas, dziesmiņas un patiesīgus notikumus lasīt ne kā ar vien par Miķeļa Dievmīliņa garīgām domām.” Par ko pilnīgi ir jāpiekrīt zemniekam, jo tiešām skatoties kalendārus, radās sajūta, ka rokās turu miniatūru Bībeli. 1850. gada kalendārā visu laiku tiek uzsvērts, ka ir jālūdz Dievs un jādomā par dvēseles nemirstību. Šī Dieva pielūgšana ar katru kalendāru tikai augumā, radās sajūta, ka viņš kontrolē katru dzīves sfēru.
Pati dvēsele, kā lasīju, kalendāros bija apspriests temats. Piemēram, 1853. gada kalendārā min, ka cilvēkam ir svarīgs tikai dvēseles greznums, ne mantas stāvoklis, ko gan varētu arī saistīt ar kalendāriem iepriekš, kas ir runājuši par nabagu būšanu. Galvenais ir pēcnāves dzīve, ko Tu vari aiznest uz turieni. Daudz ēst ir grēks un latvietim vispār vajadzētu ēst mazāk. 1854. gads turpina ēdiena tēmu un uzsver, ka cilvēks ir patērētājs un pat salīdzina preču cenas, minot, ka tagad nav tik slikti Tomēr ir iesprucis teikums par to, ka latvietis dzīvo pārāk slikti.
Nobeigumā jāsaka, ka, lai gan kalendāri tika rūpīgi cenzēti, laiku pa laikam tajos caur puķēm tika pateikts kaut kas par aizliegtajiem tematiem, rēķinoties ar to, ka kalendāram ir plašs lasītāju loks. Tāpat arī sekojot laika plūsmai kalendārs pakāpeniski mainīja svarīgākos tematus – no nabagu runām, līdz pārlieku lielai reliģijas devai un nonākot līdz izklaides kalendāram.
…