Zviedrijas agresija Baltijā aktivizējās pēc Livonijas sabrukuma. Jau 1561. gadā .Zviedrija sagrāba Ziemeļigauniju ar Rēveles pilsētu. Tai pašā laikā arī Polija centās iekarot Baltijas zemes. Livonijas kara laikā (1558.-—1583. g.) abas šīs valstis sadarbojās, noslēdzot militāri politisku savienību karā pret Krieviju. Arī pēckara perioda izveidojās dinastiju saites starp Zviedriju un Poliju (personāla ūnija karaļa Sigismunda Vazās laikā 1592.—1599. g.). Tomēr pretrunas starp abām valstīm bija nepārvarami lielas, galvenokārt Baltijas zemju pakļaušanas jautājumā. Polijas varā bija Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija (Aizdaugavas Livonija), kā arī virsvara par Kurzemes un Zemgales hercogisti.
Valsts ūnijas saraušanu sekmēja arī dogmatiskie ticību strīdi (poļi — katoļi, zviedri — luterāņi). Zviedru hercogs Kārlis, balstīdamies uz vidējiem muižniekiem, pilsētniekiem un turīgiem zemniekiem, padzina karali Sigismundu no Zviedrijas un pats kļuva par karali Kārli IX. Starp Zviedriju un Poliju izcēlās ļoti ilgs karš (1600.—1629. g.), kas norisinājās galvenokārt Vidzemē un Igaunijā. Kārlim IX tomēr neizdevās Vidzemi iekarot. Šo Zviedrijas agresīvo pasākumu pabeidza viņa dēls Gustavs Ādolfs. Zviedrijas agresīvie centieni neizpaudās Baltijā vien. Kārlis IX 1609. g. organizēja intervenci Krievija. Arī Polijas avantūristiskie militāristi bija iebrukuši Maskavā un centās sagrābt Krievijas troni. Zviedri 1611. gadā ieņēma Novgorodu. Karalis Gustavs Ādolfs pēc tēva nāves vēl kādu laiku turpināja šo intervenci. Tomēr krievu tautas atbrīvošanās kustība izjauca zviedru un poļu agresīvos plānus Krievijā. Gustavs Ādolfs 1621. gadā atjaunoja karadarbību pret Poliju Vidzemē.
…
