Viduslaiku taisnošanas doktrīnas un M.Lutera uzskatu salīdzinājums

Kristīgā baznīca kopš tās dibināšanas sākotnes, ir izjutusi nepieciešamību skaidri definēt mācības pamatnostādnes. Tā loģiskā veidā radās doktrinārā sistēma kā atskaites punkts mācības nemainīgumam un nemaldīgumam, bez tam tām ir nozīme tikai tad, ja doktrīnas veido tiešu cilvēka un Dieva sasaiti. Tām ir jābūt lietderīgām un izprotamām ticīgā cilvēka dzīves kontekstā.
Un tomēr, šis nemainīgums, kā to apliecina vēstures gaita, izrādās nav nemaz tik noturīgs un nepārvarams. Turklāt nevienprātība doktrīnās, kā izrādās, var kalpot par iemeslu, lai vienotā Baznīca tiktu sašķelta. No vēstures zinām, ka viena vārda atšķirīgā izpratne Nīkajas Ticības apliecībā, bija priekšnosacījums, lai Baznīca piedzīvotu sadalīšanos. Un patiesi, cik ļoti mainās nozīme frāzei – caur Tēvu iziet, ja šajā vietā liekam “un” pēc kura papildina – caur Tēvu un Dēlu iziet. Tā pēc būtības jau veidojās cita pamatnostādne, kur var sākt diskutēt par Dieva Trīsvienības personu savstarpējo nevienlīdzīgumu un pakārtotību, radot priekšstatu, ka viena persona Trīvienībā ir svarīgāka un spēcīgāka par citu, bet tas jau ir cits sarunas temats.
Vēl kāda cita, ne mazāk svarīga un ne mazāka savā ietekmīgumā izrādījās par Baznīcai nepārvaramu šķērsli vairākus gadsimtus vēlāk, proti, doktrīna, kuras būtība uzdod jautājumu – kādā veidā mēs tiekam pestīti un caur ko. …