Viduslaikos pils lordam bija gandrīz neierobežota vara. Ja kāds no viņa pakļautībā esošajiem ļaudīm tika apsūdzēts noziegumā, lords drīkstēja izpildīt gan tiesneša, gan zvērināto lomu. Viņš uzklausīja lieciniekus un tad nolēma, vai apsūdzētais ir vainīgs un kādu sodu tam piespriest.
Noziedznieku mēdza sodīt, iezīmējot ar nokaitētu dzelzi. Parasti uz noziedznieku pieres, tā lai visi redz, iededzināja burtu “M”
Arī pils ūdens grāvi izmantoja cilvēku sodīšanai. Tenku vāceles un tos, kas izplatīja melus, parasti iesēdināja īpašā “iegremdēšanas krēslā” un tad to nolaida smirdošajā ūdenī.
Izplatīts soda izpildes veids bija kauna stabi. Tos parasti cēla ārpus pils vārtiem. Kauna stabi bija koka skavas ar caurumiem, kuros ieslēdza cilvēka rokas un galvu. Šo soda veidu piemēroja par nelieliem pārkāpumiem. Šādi sodīja, piemēram, veikalniekus, kuri bija apkrāpuši pircējus. Vainīgajiem bija jāstāv pie kauna staba visu dienu, un garāmgājēji drīkstēja tos apmētāt ar sapuvušām olām un dārzeņiem.
Lai nu kā, bet visizplatītākais soda veids tomēr bija nāvessods! Ikvienu, ko atzina par vainīgu zādzībā, slepkavībā vai malu medniecībā, gaidīja nāve. Notiesātos noziedzniekus visbiežāk pakāra, bet vainīgajam varēja arī nocirst galvu vai sadedzināt viņu uz sārta.
Piļu pagrabos bieži tika pastrādāti briesmu darbi, lai piespriestu cietumniekus atzīties noziegumos. Arī sagūstītos ienaidnieka armijas zaldātus pakļāva spīdzināšanai, ja tie negribēja atklāt savu komandieru slepenos nolūkus…
Viens no izplatītākajiem spīdzināšanas paņēmieniem bija cietumnieka piesiešana aiz rokām un kājām pie tā saucamā moku rata. Griežot moku ratu spīdzinātāji varēja “stiept” savu upuri, kamēr sākās agonija.
Iedomājies kādas izjūtas varēja radīt tā saucamās īkšķu skrūvspīles. Spīdzinātājs tādas lietoja, lai citu pēc cita samaltu upura īkšķus un pārējos pirkstus.
Nodevējus gaidīja sevišķi drausmīga nāve. Šajā procedūrā ietilpa pakāršana, uzšķēršana un sadalīšana četrās daļās. Vispirms ieslodzīto pakar karātavās. Bet, kamēr tas vēl nav izlaidis garu, viņu uzšķērž un izņem iekšas. Visbeidzot to, kas palicis pāri, sacērt četrās daļās un galvu uzsprauž uz mieta.
Cita plaši izplatīta spīdzināšanas metode bija saspiešana. Cietumniekam lika nogulties zemē un uz viņa ķermeņa uzlika kaut ko smagu. Ar katru nākamo dienu svaru palielināja, kamēr upuris lēnām tika saspiests līdz nāvei. Saspiešanu parasti lietoja gadījumos, kad noziegumā apsūdzētais atteicās atzīt savu vainu.…
