Termins viduslaiki / precīzāk “vidējais laikmets” no latīņu medium aevum vai tempus medium; latīniskās vārda cilmes dēļ zinātnes nozari, kas pēta viduslaikus, sauc par medievistiku / radies Itālijā 15. un 16. gadsimta humānisma virziena literatūrā un vēlāk tiek zinātniski pielietots sākot ar 17.gs. Eiropā, tomēr par tiem runā jau agrīnajā kristietībā / Tertulliāns, ap 160. – 220.g. /. Kā sinonīmu lieto jēdzienu feodālisms, feodālās sistēmas dēļ. Šo terminu nav iespējams viennozīmīgi definēt, jo laika periodam nav noteiktu robežu. Parasti tā sākuma un beigu punktus hronoloģiski nosaka pēc konkrētās kultūras būtiskiem vēsturiskiem notikumiem, piemēram, tradicionāli par viduslaikiem uzskata periodu no huņņu iebrukuma Eiropā 375.g. vai no Rietumromas impērijas sabrukuma 476.g., vai no Kārļa Lielā kronēšanas par Romas imperatoru 800.g. līdz Amerikas atklāšanai 1492.g. vai līdz reformācijai 16.gs. sākumā, vai arī līdz Lielajai franču buržuāziskai revolūcijai 1789.g. Tomēr šeit jāņem vērā, ka jēdziens “viduslaiki” tādā izpratnē kā eiropeiski to pieņemts lietot – raksturojot pārejas laiku no antīkās pasaules un jaunajiem laikiem, nav attiecināms uz visām pasaules kultūrām. Piemēram, bizantiešu un islāma civilizācijas tajā laikā tikai veidojas, maiju civilizācija piedzīvo savu uzplaukumu un bojāeju, savukārt Ķīnas tradīcijās nav pārrāvuma vai pārejas, kā tas notiek Eiropas kontekstā. Lai apkopotu kultūrvēsturisko kontekstu, paralēli min datus, kas hronoloģiski iekļaujas par viduslaikiem dēvētajā periodā.
Viduslaikus periodiski dala divos vai trīs laika posmos, kam katram ir vairāk vai mazāk raksturīgas noteiktas iezīmes un kas galvenokārt balstās Eiropas kultūrvēsturiskā konteksta analīzē:
agrie viduslaiki / 5. – 11.gs. /
attīstītie viduslaiki / 11. – 15.gs. /
vai
agrie viduslaiki / 5. – 11.gs. /
attīstītie viduslaiki / 11.gs. vidus – 15.gs. / vai / 11.gs. vidus – 13.gs. /
vēlie viduslaiki / 15.gs. pirmā puse – 17.gs. / vai / 13.gs. – 15.gs. /
Mākslas vēsturē, savukārt, pastāv citāds iedalījums:
4. – 5.gs. – Lielā tautu staigāšana
8. – 9.gs. – Karolingu renesanse
10.gs. beigas – 12.gs. pirmā puse – romānikas periods
12.gs. otrā puse – 15.gs. – gotika.
Viduslaikus Eiropas kontekstā vēlāk mēdz dēvēt par tumšo laikmetu / piemēram, renesanse laikmetā tos uzskatīja par barbarisma periodu /, taču būtībā šāds priekšstats ir maldīgs, jo viduslaikos notika daudz būtisku pārmaiņu gan izglītības, gan mākslas, gan citās jomās. / Dž. Vazārī savā darbā “Vite dei piu eccelenti Pittori, Scultori ed Architetti” / “Ievērojamāko gleznotāju, skulptoru un arhitektu dzīves apraksti” / parāda, ka viduslaiki no jauna atrod aizmirsto glezniecības, tēlniecības tehniku, zināšanas arhitektūrā. /. Sevišķi laika posmā, ko sauc par attīstītajiem viduslaikiem, izpaužas cilvēces jaunrades spējas. Viduslaikos veidojās un nostiprinājās Rietumeiropai raksturīgā kultūras izjūta. Līdz ar to galvenokārt, runājot par viduslaikiem un tiem raksturīgo, runā par Eiropu un tiem reģioniem, ar kuriem tās kultūrvidei bijusi saistība, respektīvi – maz tiek runāts par Amerikas indiāņiem, savukārt austrāliešu jautājumu neskar vispār, jāņem vērā, ka Lielie ģeogrāfiskie atklājumi iezīmē Jauno laiku sākumu, kas liecina arī par to, ka viduslaiku periodā ceļošana nebija tik plaši izplatīta, kā tas ir vēlāk.…