Viduslaiku mode kopumā
Viduslaiku tērpu veidoja linu krekls un bikses, virskrekls, apmetnis un mīksti apavi. Sieviešu apģērbs tikai nedaudz atšķīrās no vīriešu apģērba. Sākumā bikses bija īsas, un tās veidoja divi audekla gabali, ko aptina ap gūžām un aizbāza aiz jostas. Vēlāk tās pagarināja līdz ceļiem un pat līdz potītēm ar īpatnējām saitēm, kas atgādināja zeķes. Ar laiku virs šīm biksēm sāka nēsāt vēl otras, kas gan vairāk atgādināja pieguļošas zeķes, ko uzvilka katru savā kājā, nostiprinot pie jostas ar īpatnējām sprādzēm. Tikai 14. gadsimtā abas puses savienoja, iegūstot vienotu apģērba gabalu.
Viduslaiku cilvēki nepazina to, ko mēs šodien saucam par veļu. Kā vīrieši tā sievietes nēsāja svārkus, ko uzģērba uz kailas miesas. Kā apģērbu izmantoja arī apmetni, kas sākumā bija diezgan īss. Ziemā nēsāja aitādas kažokus.
Viduslaiku apģērbus un apavus izgatavoja mājās gan zemnieki, gan feodāļi. Attīstoties pilsētām, parādijās arī ievestie audumi, no kuriem tad tika šūdināts apģērbs. 11. un 12. gadsimtā izveidojās īpaši skroderu cehi, kas apģērbus šuva pēc pasūtījuma vai tirgum.
Agrīnajos viduslaikos kā vīriešu, tā sieviešu (arī augstmaņu) apģērbi bija puslīdz līdzīgi un tos atšķīra vienīgi audumu kvalitāte, bet vēlāk norobežošanās kļuva acīmredzama. Tika noteikts, ka vienkāršā tauta nedrīkst nēsāt košas krāsas apģērbus. Viņiem bija jāvalkā pelēkas, melnas un brūnas drānas. Jaunievedums bija zīda audumi, ko sākumā ieveda, bet 12. gs. darināja vietējās darbnīcās. Pašaustie audumi saglabājās laukos, zemnieku ikdienā.
Tērps viduslaikos parādīja ikviena sociālo piederību.…
