Rietumeiropas kultūras un līdz ar to arī literatūras vēstures sakums datējams ar mūsu ēras 4. - 5. gadsimtu, kad pēc Romas impērijas sabrukuma pasaules vēstures arēnā uznāca jaunās barbaru tautas ar savu īpašu sabiedriski politisko iekārtu, sadzīvi un tikumiem.
Antīkās verdzības sabiedrības sabrukums daudzām barbaru tautām deva iespēju pārcelties uz citām dzīves vietām. Šīs tautas ilgu laiku pārplūdināja Eiropu, Prikšāziju, Vidusāziju un Ziemeļāfriku - teritorijas, kas agrāk atradās antīkās pasaules sastāvā un lielāko tiesu bija apvienotas Romas impērijā. Šai "lielajā tautu staigāšanā" dažādos laikposmos piedalījās ģermāņi un slāvi, arābi, mongoļi un tjurki. Šīs tautas uz antīkas verdzības sabiedrības drupām nodibināja viduslaiku feodālās valstis. Šo valstisko veidojumu robežās vēlāk izveidojās mūsdienu Eiropas tautas.
Romas impērijas sabrukuma laikā idzīvotāji tais rietumu provincēs, kuras bija viscešāk saistītas ar metropoli, - Itālijā, Gallijā, Spānijā, - pamatvilcienos bija romanizēti, tas ir apguvuši latīņu valodu, romiešu iestādījumus un civilizāciju. Latīņu valoda te gandrīz visur bija izskaudusi vietējās valodas, taču tā izplatījās nevis klasiskajā, literārajā formā, bet tā sauktās vulgārās latīņu valodas veidā. No šī latīņu valodas tautas varianta, kam dažādās vietās piemita dažādā lokālā nokrāsa, vēlāk izveidojās romāņu valodas: franču, itāliešu, spāņu, portugāļu un citas.…