klosteris (vācu Kloster < lat: claustrum slēgta telpa). 1. Mūku vai mūķeņu rel. dzīves pamatforma, kam raksturīgas kopējas sadzīves un kulta telpas un vienota askētiska dzīves kārtība. Klosteri izplatīti kristietībā (katolicisma, pareizticībā), budismā, džainismā, daoismā, lamaismā, islamā. Senākās budistu vientuļnieku kopienas radās 6.-5. gs. p.m.ē. Indijā. Jūdejā 2. gs. p.m.ē. izveidojās esenu rel. kopienas (Kumranas draudze). Pirmās kristiešu Vientulnieku apmetnes radās 3-4. gs. m.ē. Ēģiptē. Klosteri tika dibināti grūti pieejamās vietās - alās, tuksnešos, meža biezokņos, kalnos, bet Ajonoras pareizticīgo Klosteru apvienība - pussalā. Pareizticīgo klosteri vadīja igumens, katoļu klosteri - priors, abats (arī abatija). Klosteru darbību regulēja statūti: Bizantijā - gk. Basilijam Lielajam piedēvētie statūti (4. gs.) un Konstantinopoles Studija klostera statūti (9. gs.), R-Eiropā par paraugu kļuva Nursijas Benedikta dib. Montekasīno klostera statūti (ap 530). Klosteru statūtos bija izvirzīta prasība lūgt dievu un strādāt, atteikties no privātīpašuma un dzīvot nabadzībā. Mūku rel. protests pret laicīgo dzīvi izpaudās pašizolācijā, cilvēku miesīgo un sabiedrisko vajadzību nomākšanā, askētismā un kontemplatīvā lūgšanu dzīvē Klosteru cellēs. Mūku dzīve atzina rel. ideālu īstenošanas neiespējamību reālajā dzīvē. Tā tika aizstāta ar nedabisku, pat pretdabisku vidi- Klosteri. Uz katoļu Klosteru bāzes radās mūku ordeņi, veidojās klosteru kongregācijas. Klosteri koncentrēja milzīgus zemes īpašumus, to saimniecībai bija liela nozīme feodālās sabiedrības ekonomiskajā dzīvē, arī lauksaimniecībā, kultūras, amatniecības., tirdzniecības attīstībā. Klosteru bagātību uzkrāšanās veicināja mūku noslāņošanos un demoralizēšanos. …