Meklējot robežšķirtni, kas atdala viduslaiku kultūru un sabiedrību no antīkās pasaules, neizbēgami nonāksim pie notikumiem un norisēm, kas saistās ar kristietības rašanos.
Kristietība izmanto antīkās filosofijas sasniegumus, taču starp tām pastāv visai sarežģītas un komplicētas attiecības, jo radikāli atšķiras pamatvirzība tādu jautājumu risināšanā kā cilvēks un Dievs, cilvēks un daba, vēsture utt. Grieķu filosofija sniedz dažādas dievišķā būtības izpratnes versijas : Heraklītam tā ir uguns ; Aristotelim – “nekustīgais pirmskustinātājs”, sevī esošais un sevi vērojošais gars ; stoiķiem – dievs kā visas esamības iemiesojums.
Pretēji tam kristietība māca par Dievu kā par visspēcīgu radītāju, kas, pateicoties tikai savai gribai, pasauli ir radījis “no nekā” (ex nihilo). Tāpēc viss ārpus Dieva esošais, arī cilvēks, ir radība un starp Radītāju un radību pastāv nepārvarams bezdibenis. Dievišķās gribas radītā cilvēka uzdevums ir sekot Radītājam, kurš atklājas dievišķajā Vārdā. Augstākais tikums cilvēkam un kristīgās dievbijības būtība ir pazemība Radītāja priekšā, savukārt visu netikumu iemiesojums ir lepnība, radības pārdrošība pielīdzināt sevi Dievam, dievišķot. Kristietība piedāvā pavisam citu vērtību skalu, kas ne tikai pārvērtē grieķu tikumus, bet daļēji arī noraida tos kā iedomību.
Dievs kristietībā ir nevis bezpersoniskais dievišķais “Tas”, bet Dievs kā persona, kas ir pretstatā atsevišķam cilvēkam kā personai, kurš to uzrunā lūgšanā. Tāpēc kristietība individuālai dvēselei piešķir īpašu godu. Šī doma antīkajai pasaulei ir sveša, tās filozofija traktē dvēseli kā kaut ko bezpersonisku, līdzīgu dabas faktoram. Antīkajai filozofijai atsevišķas dvēseles pozīcija Dieva priekšā ir nepazīstama tēma.
Kristietība, neraugoties uz ietekmēm un aizgūtiem elementiem, rada savu kultūras telpu, pasaules ainu, kurā mīt arī mūsdienu Rietumu sabiedrība. Ļoti daudzos gadījumos kristietiskā pasaules uztvere radikāli atšķiras no tā , kas gadsimtu gaitā bija veidojies antīkajā kultūrā, gūstot arhetipisku formu raksturu. Grieķiskais pasaules redzējums ir kosmoloģisks. Grieķis tiecas rast vietu mūžīgajā, nebeidzamajā dabas ritumā, harmonijā, kas vieno visas kosmosa sfēras. Tšķirībā no tā viduslaiku kristietiskās filozofijas pasaules izpratne ir teocentriska, t.i., par augstāko realitāti, no kuras atkarīgs viss pārējais, tiek uzskatīts Dievs.
Viena no kristietiskās filozofijas pamatatziņām ir kreacionisma jeb radīšanas ideja. Dievs, kā liecina “Vecā Derība”, rada pasauli ar sava visvarenā vārda spēku no nekā. Kristietiskais Dievs visu rada pēc savas brīvas gribas, vēlot labu. Pats Dievs ir esamība, kuru neviens nav radījis, tādēļ jebkura Dieva radīta lieta, būtne nav esamība pati par sevi, bet gan tikai esamība, kas par tādu kļuvusi, pateicoties Dievam, t.i., piedaloties esamībā. Kristietiskā Dieva kreacionistiskā darbība ir pārdabiska. Pats kristietiskais Dievs stāv pāri dabai. Arī viņa darbība kā brīvas gribas realizācija paceļas pāri jebkurām dabiskām norisēm. Dievam nav nepieciešama iepriekšdota matērija, kurā iemiesot savu radošo gribu. Viņš pats rada matēriju, liekot tai ieveidoties noteiktā formā. Tādējādi ir tikai viens absolūts pirmsākums – Dievs. Dievs ir īstā esamība – viņš ir mūžīgs, nemainīgs, idents sev, ne no kā nav atkarīgs. Tikai viņš pats ir visa esošā avots. Turpretim pasaule, daba eksistē, pateicoties citam – Dievam. Tā ir mainīga, pārejoša. Kā tāda tā nav pašpietiekoša.
…
