Viduslaiku filosofija

Meklējot robežšķirtni, kas atdala viduslaiku kultūru un sabiedrību no antīkās pasaules, neizbēgami nonāksim pie notikumiem un norisēm, kas saistās ar kristietības rašanos. Tā nāk kā varens vilnis un, neraugoties uz aizliegumiem un vajāšanām, no sava ceļa aizskalo veco pasauli ar tās cilvēcības formām, tikumiem un vājībām. Tomēr ir jāpaiet vairāk nekā trīssimt gadiem kopš Kristus dzimšanas, lai kristietība svinētu uzvaru, - 313.g. Romas imperātors Konstantīns Lielais sankcionē tās brīvību. Tas nenozīmē, ka līdzās daudzām citām Romas impērijas teritorijā sastopamām reliģijām būtu radusies un atzīta vēl kāda cita. Kristietības rašanās, kā arī tās atzīšana Romā, iezīmē jaunas pasaules atnākšanu, jaunas kultūras rašanos un jaunu cilvēku izpratni. Šī jaunā garīgā pasaule, kas savā sākotnē ir cieši saistīta ar jūdaismu un izaug no jūdu sektantisma, veidojas idejiskā cīņa ar tajā laikā Romā valdošajiem filosofiskajiem strāvojumiem – epikūrismu, stoicismu un neoplatonismu. Daudzko no tiem - it īpaši no stoicisma un platonisma – tā iesūc sevī.
Vai tas nozīmē, ka viduslaiki sākas ar Kristus dzimšanu un kristietības izplatīšanos Romas imperijā? Ja tā, tad varbūt jēdziens “viduslaiku filosofija” ir identisks jēdzienam “kristietiskā filosofija” ? Taču krstietiskā filosofija nebūt nebeidzās līdz ar viduslaikiem, tā, ejot cauri gadsimtiem, gūstot arvien jaunas izpausmes, ir dzīva vēl šobaltdien. …