Iesākumā noskaidrosim, kāda tad īsti ir viduslaiku filozofija.
Kopumā ņemot, ir grūti iezīmēt „viduslaiku filozofijas” robežas, jo tās skatījumu formu saknes ir meklējamas jau agrīnajā kristietībā, tomēr šis jēdziens vairāk vai mazāk ir attiecināms uz 5. – 15. gs., kad baznīca kontrolēja gandrīz visas cilvēka dzīves sfēras. Lai gan šo filozofiju nevar dēvēt par „kristietisko filozofiju”, taču tā tomēr balstās uz kristietismu, kas būtībā balstās uz Svētajiem rakstiem.
Šajā laikā savu artavu filozofijas attīstībā dod ievērojami teologi („baznīcas skolotāji”), tādi kā Sv. Aurēlijs Augustīns(354. – 430.), Sv. Akvīnas Toms (1225. – 1274.), Johans Skots Erigens (810. – 877.). Viņu filozofiju dēvē arī par „skolas” jeb sholastisko filozofiju. Ja baznīcas mācība nosaka, kam ticēt, tad sholastikai ir jānoskaidro, kāpēc ticības priekšmets ir patiess. Sholastiķi mēģināja saskaņot cilvēcisko izziņu ar reliģiju un reliģisko mācību padarīt izprotamu dabiskajam saprātam.
Uz šo jautājumu atbildi rast centās arī viens no tā laika dižakajiem domātajiem – Akvīnas Toms.
Dzimis 1226. gadā, Rokaskekā, dižciltīgu vecāku ģimenē. Netālu no turienes atradās Montekasino klosteris,rietumzemju klosteru šūpulis,kurā Akvīnas Toms izglītības pamatus apgūst no piecu līdz trīspadsmit gadu vecumam. 1239. gadā viņu nosūta uz Neapoles universitāti, kurā viņš mācās piecus gadus. Tur dzīvojot, viņš iepazinās ar dominikāņiem. Šī iepazīšanās atstāja diezgan lielu ietekmi uz viņa turpmākajām dzīves gaitām, jo deviņpadsmit gadu vecumā viņš iestājās šjā ubagotāju ordenī, kas viņa dižciltīgajiem vecākiem bija liels trieciens.
Viņa māte Teodora devās atrunāt dēlu no šī soļa, tomēr viņai tas neizdevās, jo priekšniecība jau bija viņu aizsūtījusi uz Sabīna klosteri. Kad sadusmotā māte sekoja dēlam uz Romu, dominikāņu ordeņa ģenerālis aizveda Tomu uz Boloņu. Teodora deva ziņu vecākajam dēlam, kas kalpoja ķeizara armijā, lai tas sameklē savu jaunāko brāli. Un Tomam, atpūšoties ceļmalā pie Akvapandentes, vecākais brālis ar savu karaspēku sagūstīja viņu un aizveda uz Monte San Džovanni cietoksni, kur paturēja apcietinājumā, un apciemot viņu drīkstēja tikai pasaulīgi noskaņotā māsa Marrota. Šajā gūsta laikā Toms iemācījās no galvas lielu daļu no Svētajiem rakstiem un Pētera Lombarda „Sentences”.Gūsts ilga divus gadus. 1245. gadā Toms atgriežas savā ordenī, pēcāk dodas uz Parīzi, kur mācās Alberta Lielā vadībā. Dzīvojot Parīzē, viņš skaidroja Svētos rakstus un Pētera lombarda „Liber sentarium”, un uzrakstīja komentārus par Isaja grāmatu un Mateja evaņģēliju. Ap 1266. gadu,uzturoties Itālijā,viņš uzsāka vienu no saviem slavenākajiem darbiem „Summa theologiae”.
1269. gadā Toms atkal ieradās Parīzē,jo Sv Ludviķis IX viņu cienīja un vērtēja tik augstu, ka svarīgākajos valsts jautājumus vienmēr apsprieda ar svēto Tomu.
Vēlāk pāvests Georgs X pavēlēja Tomam ierasties Lionas koncilā, lai apspriestu jautājumu par latīņu un grieķu baznīcas apvienošanu, kurā Tomam vajadzēja izskaidrot „grieķu baznīcas maldus”. Tomēr Toms līdz turienei tā arī nenokļūst, jo ceļā saslimst un pēc svētības saņemšanas 1274. gada 7. martā mirst.…
