Viens no minējumiem par to, kāpēc tieši „tumšie viduslaiki” ir fakts, ka antīkā pasaule, kas būtībā nozīmē Rietumeiropas kultūras pamatus, ir sagrauta. Romas impērija ir sabrukusi (476.g), Nīče vēlāk runās par to, ka „kristietība bija Romas impērijas vampīrs” - lūk, „vampīrs” ir guvis uzvaru un ievada viduslaikus – lieliska norāde uz reliģisko tumsonību. Bet atkal šāds apzīmējums ir nīčiski skandalozs un ne par ko objektīvu, manuprāt, neliecina. Apcerēs par viduslaiku estētiku bieži piesauc to, ka tās pamati meklējami vispirms antīkajā kultūrā, kas „ ieguva savu sholastisko stingrību daudzajās 13.gadsimta summae”1. Eko savā darba „Viduslaiku estētikas evolūcija” raksta par to, ka viduslaiku estētika gana nekritiski sevī uzņēma antīkās kultūras tematiku, ko iedzīvināja ar jaunu, kristietisku pieeju. Ievadā viņš jautā – ko tieši viduslaiku cilvēkam nozīmēja skaistums – un reizē šis jautājums top par problēmu. Tad mēs domājam – bet kāds bija viduslaiku cilvēks? Aprakstos par viduslaikiem atrodamas ziņas par to, ka sabiedrības zemākais slānis bija zemnieki, kas ar laiku kļuva par dzimtcilvēkiem, bija tādi amatnieki un īpašs slānis, ko dēvēja par garīdzniecību. Šādi mans paviršais izklāsts rada zināmu priekšstatu par to, kāds varēja būt viduslaiku cilvēks, kas ir Eko „Viduslaiku estētikas evolūcijas” galvenais varonis. Pats Eko raksta, ka vispirms par viduslaika cilvēka skaistuma izpratni var runāt, iztēlojoties viņa vidusmēra morālo un sociālo stāvokli.
Senā literatūra un mācību iestādes gāja bojā, un cilvēku izglītības līmenis strauji pazeminājās. Tikai retais vairs mācēja rakstīt vai lasīt. Ja izglītoti cilvēki kaut kur bija sastopami, tad tas bija klosteros un baznīcas pasākumos. Tikai pamazām attīstījās tas, ko mēs saucam par viduslaiku kultūru. Arī tad tā skāra tikai nelielu sabiedrības augstāko slāni2
Ja viņš bija neizglītots tumsonis, tad viņa sapratne par skaisto nevarēja veidot nekādu estētikas koncepciju:
(..)pieņēmums, ka viduslaikos nepastāvēja nekāda estētikas doktrīna, un tas pēc sevis atstāja neauglīgu un neskaidru metafizisku koncepciju mežu, vēl samezglotāku, pateicoties alegoriskām līdzībām.…