Viduslaiku bruņinieka tēla atainojums "Stāstā par Tristānu un Izoldi"

IEVADS
Viss, kas var sniegt liecības par cilvēku dzīvi un darbību pagātnē tiek saukts par vēstures avotiem. Pastāv dažādi avotu klasifikācijas veidi, piemēram, lietiskie avoti, rakstītie vēstures avoti, etnogrāfiskie avoti, lingvistiskie avoti, kino-foto-video avoti, mutvārdu avoti.
Viens no nozīmīgākajiem vēstures avotiem nepārprotami ir rakstītie avoti, jo tie sniedz plašas ziņas par tālaika sabiedrībā valdošajām normām, vērtībām, kā arī spilgtāk parāda rakstnieka (t.i. viena vai vairāku sabiedrības pārstāvju ) viedokli un attieksmi pret sabiedrībā notiekošo.
Par vienu no viduslaiku rakstītiem vēstures avotiem kalpo bruņinieku romāni. Viens no šādiem romāniem ir „Stāsts par Tristānu un Izoldi”. „Parādīdamies Francijā ap XII gadsimta vidu, stāsts par Tristānu un Izoldi radījis daudz versiju un atdarinājumu. Trīs gadsimtus tos ar lielu interesi lasīja visā Eiropā. Vairāk vai mazāk mainījās sižets un leģendas izpratne, bet tēma galvenajos vilcienos palika nemainīga. Tikai XV un XVI gadsimtā, kad rodas citāda mīlas kaislības izpratne, interese par leģendu kļūst mazāka. No jauna tā atdzimst tikai romantisma laikmetā līdz ar vispārējo interesi par viduslaiku kultūru un literatūru. Taču īsti plašu popularitāti senā leģenda guvusi mūsu gadsimtā, pēc tam kad parādījās šās leģendas mākslinieciskais pārstāsts, kas pieder Žozefam Bedjē (1900). Būdams labs viduslaiku literatūras pazinējs, Bedjē pratis meistariski atveidot senatnīgā stāsta pamatu, saglabājot tā īpatnības un skanējumu.”
Balstoties tieši uz šo darbu, es centīšos izvērtēt un izklāstīt bruņinieka tēlojumu: bruņinieka uzdevumus; bruņinieka dzīves veidu; bruņinieka ideālus kā vienu no viduslaiku sadzīves interpretācijām.

…