Ievads
Arhitektūra ir amatniecība. Radās mīts, ka arhitektūra arī ir māksla. Tā nekad nav bijusi māksla, tā ir amats, tāpat kā, piemēram, galdniecība. Neviens galdnieks taču negrib, lai viņu sauc par mākslinieku. Arhitektūra kalpo cilvēkam un izpilda konkrētus uzdevumus, un neviens jau nav atcēlis tās formulu, ka arhitektūrai jābūt lietderīgai, drošai un skaistai. Arhitektūru pazina jau senajā Ēģiptē, kad sāka celt piramīdas. Viens no lielākajiem arhitektūras atklājumiem radās tieši senajā Romā. Romieši izgudroja kanalizācijas sistēmu un ceļus sāka veidot no bruģa. Lai izveidotu kādu celtni vai būvi, vajadzēja cilvēkus, kas bija specializējušies arhitektūrā. Viņus sauca par arhitektiem.
410. gadā vestgoti iekaro Romu, bet 455. gadā to izlaupa vandaļi. Šo laiku mēdz uzskatīt par viduslaiku sākumu, bet 5. – 11. gs. par agrīnajiem viduslaikiem. Eiropa piedzīvo ģermāņu tautu iebrukumu un pārvietošanos. Daudzas pilsētas tiek izpostītas, citās samazinās iedzīvotāju daudzums. Turpmākajos gadsimtos Eiropu ar iebrukumiem no dienvidiem apdraud arābi, no ziemeļiem – vikingi, no austrumiem – ungāri, vēlāk –mongoļi un turki. Vienīgais glābiņš – bruņinieku piļu vai klosteru mūri.
Laikā no aptuveni 1000. līdz 1250. gadam visā Rietumeiropā parādījās daudz jaunu akmens celtņu – klosteru un baznīcu, kā arī vairākas jaunas valdnieku rezidences. Šīs ēkas bija uzceltas vienā stilā, kas balstījās uz Senās Romas tradīcijām. Tādēļ to nosauca par romāniku. Romānikas celtnes bija smagnējas un tumšas. Tām bija vareni biezi mūri, masīvas starpsienas un šauri logi. Gandrīz visa romānikas arhitektūra un māksla bija saistīta ar kristīgo reliģiju. Baznīcā katrai detaļai bija simboliska nozīme. Romānikas baznīcas bija rotātas ar daudzām skulptūrām un sienu gleznojumiem - freskām, kas attēloja reliģiska satura ainas. Vairums no šiem mākslas darbiem nav saglabājušies, tādēļ iespaids, ko romānikas baznīca rada šodien, nav gluži tāds pats kā viduslaikos.
Kopš 12. gadsimta vidus vispirms Ziemeļfrancijā, bet aptuveni simts gadus vēlāk arī citās Eiropas zemēs sāka celt baznīcas, kas bija pavisam citādas nekā ierastās drūmās romānikas celtnes. Jaunajam stilam – gotikai bija raksturīgs vieglums un graciozitāte. Laikā no 1250. līdz 1500. gadam Anglijā, Vācijā, Skandināvijā, Livonijā, Polijā, Itālijā un citās zemēs tika uzceltas daudzas gotiskās celtnes – ne vien baznīcas un klosteri, bet arī pilis, rātsnami, ģilžu ēkas, kā arī pilsētnieku dzīvojamās mājas. Katrā Eiropas daļā gotikas arhitektūrai bija savas vietējās īpatnības. Romānikas arhitektūrā noteicošās bija horizontālās līnijas, turpretī gotikas celtnēm vertikālās. Gotikai raksturīgs elements bija smailarkas. Šo elementu lietoja kur vien varēja – logos, ieejas portālos un arī velvju galeriju izveidē. Smailarkas uz balstiem varēja noturēt un novaldīt baznīcas svaru. Līdz ar to sienas kļuva plānākas, un nevajadzēja vairs tik biezas sienas. Varēja ievietot lielus logus un vitrāžas.
Viduslaikos arhitektūra attīstijās pateicoties kariem un kundzībai.
…
