Viduslaiki ir vēstures posms starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem. Vēsturniekiem ir grūti viennozīmīgi definēt jēdzienu „viduslaiki”, jo šajā vēstures posmā notika būtiskas pārmaiņas visās cilvēka dzīves jomās. Tas savukārt radīja grūtības laikmeta periodizācijā, jo nav iespējams precīzi noteikt viduslaiku robežas. Laika robežas ir atšķirīgas: posma sākums: huņņu iebrukums Eiropā 375. g. Vai Karolingu impērijas uzplaukums ap 800. gadu (Kārlis Lielais kronēts par Romas imperatoru), vai Rietumeiropas impērijas bojāeja 476. gadā. Perioda nobeigums – Amerikas atklāšana 1492. gadā vai reformācija 16. gs. Sākumā, vai arī Lielā franču buržuāziskā revolūcija 1789. gadā. Tradicionāli par Eiropas viduslaikiem uzskata periodu apmēram no 500. gada līdz 1500. g., kad sākās būtiskas pārmaiņas visās cilvēku darbības jomās.
Ņemot vērā laikmeta ilgumu un notiekošos procesus, viduslaikus iedala divos posmos:
Agrie viduslaiki (5. – 11. gs.), kad bijušās Romas impērijas teritorijā dzīvojošās tautas veidoja divas atšķirīgas sabiedrības: barbaru pasaule uz Rietumromas impērijas drupām; sintezējoties pagāniskajai un romiešu sabiedrībai, radās pamati jaunai sabiedrībai, un Bizantijas valsts, kurā savu nozīmi saglabāja romiešu tradicionālās vērtības, antīkā verdzība un kristietība. Agrajos viduslaikos nozīmīgu vietu ieņēma kristīgā baznīca, kurā notika kristietības noformēšanās un baznīcas hierarhijas izveide, kā arī kristīgās ticības nostiprināšanās Eiropas sabiedrībā.
Attīstītie viduslaiki (11. – 15.). Tos raksturo saimnieciskās attīstības ceļu un tempu atšķirības dažādos Eiropas reģionos. 10. – 11. gs. Noformējās galvenās sabiedrības kārtas: garīdzniecība, bruņniecība un zemniecība. Ļoti nozīmīgs process bija pilsētu dibināšanas, preču – naudas saimniecības veidošanās, pilsētu kultūras attīstība, kas ietekmēja arī feodālo sabiedrību un veicināja pārmaiņas tajā. Politiskajā dzīvē risinājās procesi, kas saistīti ar nacionālo valstu veidošanos un politisko struktūru stabilizāciju (pāreja no sadrumstalotības uz centralizētu valsts pārvaldi). Kristīgā baznīca nodarbojās ne tikai ar reliģiskiem jautājumiem, bet arī pieteica nopietnas pretenzijas uz laicīgo varu, un tas izraisīja domstarpības un pat militārus konfliktus starp laicīgo un garīgo varu.…
