Viduslaiki ir vēstures posms starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem, kurā notiek būtiskas pārmaiņas visās cilvēka darbības sfērās. Tas savukārt radīja grūtības laikmeta periodizācijā, jo nav iespējams precīzi noteikt viduslaiku robežas. Laika robežas ir atšķirīgas: posma sākums – huņņu iebrukums Eiropā 375. g. vai Karolingu impērijas uzplaukums ap 800. gadu ( Kārlis Lielais kronēts par Romas imperatoru ), vai Rietumromas impērijas bojāeja 476. gadā Perioda nobeigums – Amerikas atklāšana 1492. gadā vai reformācija 16.gs. sākumā, vai arī Lielā franču buržuāziskā revolūcija 1789. gadā. Tradicionāli par Eiropas viduslaikiem uzskata periodu apmēram no 500. g. līdz 1500. g. Ņemot vērā laikmeta ilgumu un notiekošos procesus, viduslaikus iedala divos posmos: Agrie viduslaiki ( 5. – 11. gs. ) un attīstītie viduslaiki (11. – 15. gs. )
Kungi un dāmas, kas dzīro pils zālēs, zemnieki, kas apstrādā zemi, dzelzī kalti bruņinieki – šādas ainas saistās ar to vēstures periodu, ko sauc par viduslaikiem. Rietumeiropā viduslaiki bija tūkstoš gadus ilgs pārmaiņu periods. 5. gs. sabruka Romas impērija un tās vietu ieņēma ģermāņu iekarotāju ciltis. Rietumeiropa sadalījās daudzās mazās karalistēs. Tirdzniecība tika pārtraukta, un cilvēkiem visu dzīvei nepieciešamo nācās iegūt uz vietas. Pamazām radās vareni zemes īpašnieki jeb feodāļi un attīstījās feodālā sistēma.. Agrīnos viduslaikus reizēm sauc par tumšajiem laikiem, jo Senās Grieķijas un Romas zināšanas gandrīz nogrima aizmirstībā. Taču cilvēkus sāka vadīt kristīgā baznīca. Pamazām attīstījās tirdzniecība. Ap 13. gs. viduslaiki bija sasnieguši savu augstāko uzplaukumu. Eiropā valdīja feodālās attiecības, un klosteri, kuros dzīvoja mūki, kļuva izglītības centriem. Viduslaiki beidzās 15. gs., kad Eiropā uzvarēja renesanse. …
