Ievads.
Dzīvojot sabiedrībā, kuras vairākumu veido fiziski veseli cilvēki bez īpašām vajadzībām, esam pieraduši bez grūtībām nokļūt iecerētajā vietā vai sasniegt vēlamo objektu, tādēļ ikdienā bieži vien tiek aizmirsta tā sabiedrības daļa, kurai nepieciešama palīdzība, lai veiktu tik pašsaprotamas darbības, kā, piemēram, durvju atvēršana vai nokļūšna no ielas uz trotuāra. Veidojot vides labiekārtojumu ārtelpās un arī iekštelpās ne vienmēr tiek ievēroti visi priekšnoteikumi, lai šī vide būtu vienādi piejama visiem sabiedrības locekļiem. Pieejama vide šajā gadījuma nozīmē visu - dzīvokļa iekārtojumu, ielas, sabiedriskās telpas, sabiedrisko transportu, atpūtas un izklaides vietas. Tātad ikvienai vietai, kas paredzēta cilvēkam, ir jābūt pieejamai. Vides pieejamība dod iespējas cilvēkiem ar invaliditāti - kustību, redzes vai dzirdes traucējumiem, ne tikai pārvietoties, iekļūt ēkās, bet arī veikt visas konkrētajā telpā paredzētās funkcijas pašu spēkiem vai ar minimālu līdzcilvēku palīdzību. Vides pieejamība nav attiecināma tikai uz invalīdiem, speciāla labiekārtošana nepieciešama arī iedzīvotājiem ar bērnu ratiņiem, velosipēdistiem un veciem cilvēkiem.
Vispārēja informācija.
Telpās, kurās mitinās cilvēki ar invaliditāti, galvenais plānojums ir tāds pats kā cilvēkiem bez īpašām vajadzībām, tikai tiek ņemti vērā invalīdu kustību ierobežojumi un ratiņķrēsla izmēri, brauciena un pagrieziena gabarīti. Invalīdu kustības un darbības zonas ir lielākas. Vides pieejamību invalīdiem mēdz iedalīt divās zonās. Zonā A, kurā invalīdam darbošanās nerada nekādas pūles, un zonā B, kurā darbošanās prasa zināmu piepūli. Sievietēm šīs zonas ir mazākas nekā vīriešiem.
Invaliditātes veidi un pakāpes var būt dažādas. Tas arī nosaka, kādas palīgierīces un aprīkojums nepieciešams vides labiekārtojumā. Galvenie invaliditātes veidi, no kuriem katram ir nepieciešami speciāli risinājumi būvprojektos ir:
• redzes invalīdi ( vājredzīgi vai neredzīgi )
• dzirdes invalīdi (vājdzirdīgi vai nedzirdīgi )
• invalīdi, kas pārvietojas ar kruķiem vai spieķiem
• invalīdi, kas pārvietojas ratiņkrēslos.
Daudz ticis diskutēts par tēmu, vai nepieciešams veidot speciālas, tieši invalīdiem paredzētas dzīvojamās ēkas, kur būtu iespējams tiem sagādāt pēc iespējas lielākas ērtības un atvieglojumus, kas nav tik viegli realizējams daudzdzīvokļu namos, kuri tikai daļēji pielāgoti invalīdu vajadzībām. Tomēr pret šādām iecerēm iebilst psihologi, apgalvojot, ka, dzīvojot veselu cilvēku sabiedrībā, arī invalīdi nejūtas no tās atdalīti un vieglāk spēj adaptēties, lai dzīvotu kā līdzvērtīgi un pilnvērtīgi tās locekļi.
…
