„Nē – plastmasas maisiņiem!”, „Stādīsim mežus!”, „Brauksim ar velosipēdiem!”, „Lietosim ekonomiskās spuldzes!” – šādi un līdzīgi saukļi pēdējos gados kļūst arvien populārāki.
Būt „zaļam”, būt sociāli atbildīgam kļūst par modes lietu. Katrs trešais uzņēmums uzskata par pienākumu publiski paziņot par savām korporatīvi sociālajām aktivitātēm. No vienas puses, tas ir apsveicami, ka uzņēmumi sāk pievērst lielāku vērību videi un sabiedrībai un cenšas būt sociāli atbildīgāki, tomēr, no otras, protams, ka tie ir tikai skaisti vārdi, aiz kuriem diemžēl ne vienmēr slēpjas praktiska darbība.
Vides ministrs Raimonds Vējonis norāda, ka lēnām draudzīga attieksme pret vidi kļūst par imidža lietu. Arī reklāmā arvien vairāk ienāk pozitīvo ieradumu uzsvēršana. Spilgts piemērs tam ir Parex banka, kura ir arī mana pašreizējā darba vieta, un Maxi konta reklāma ar Māra Oltes "zaļās dzīvošanas" piemēriem. Arī brošūras, gada pārskatus u.c. izdevumu Parex jau sāk gatavot no otreizējā papīra, tā veidojot videi draudzīgas bankas tēlu cilvēku prātos.
Protams, reklāmas galvenā doma ir pārdot produktu. Jebkura reklāma darbojas ne tikai pārdošanas nolūkos, bet arī raksturo pašu uzņēmumu, viņu filozofiju. Iespējams, ka banka liekulīgi izmanto zaļo kustību, kas parādījusies modē, taču šai kampaņai, manuprāt, ir pozitīvie pastarpinātie rezultāti, proti, tas, ka noteikti kāds iedomājās ne tikai par taupīšanu, bet arī taupīšanu vides dēļ, tādējādi cilvēkos veidojas vides apziņa.…