Kopš 1970-tajiem gadiem, kad video spēles kļuva par populāru izklaides formu un modernās kultūras sastāvdaļu, tās ir piesaistījušas dažādu disciplīnu pētnieku uzmanību to ietekmes uz kultūru un sabiedrību kopumā dēļ. Zinātniskajā literatūrā ir novērojami divi spēļu analīzes virzieni – ludoloģija un naratīvs Ludoloģija aplūko spēles no noteikumu, teoriju un prakšu viedokļa, kas ir novērojamas tādās spēlēs kā šahs un monopols, kā arī tādās video spēlēs, kurās nav izteikta naratīva. Savukārt, naratīvs modernās video spēles aplūko no to stāsta (ievada, teksta, starpskatu, skaņas, uzdevumu un noslēguma) skatu punkta. Abiem šiem virzieniem ir savi piekritēji un arī kritika. Savā darbā pievērsīšos tieši video spēļu naratīva analīzei.
Dažādos avotos kā viens no pirmsākumiem iedomātu stāstu aplūkošanai tiek minēta Vladimira Proppa izveidotā struktūra pasaku analīzei, kura ir aprakstīta viņa darbā „Pasakas morfoloģija” . Šī metode nereti tiek pieminēta arī saistībā ar dažādu spēļu naratīvu analīzi, tāpēc vēlos pārbaudīt tās izmantojamību arī video spēļu analīzei. …