NOBEIGUMS
Tiesību veidošanas un piemērošanas tehnika arī ir būtisks elements, kurš raksturo tiesību sistēmas vēsturisko attīstību.
Nedrīkst aizmirst arī Livonijas laikmeta pozitīvo devumu. Baltija nonāca kristīgās Eiropas politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras aprites sfērā, lai gan latvieši un igauņi tajā vēl neiekļāvās. Vāciskā Livonija nosargāja šejienes tautības no krievu kņazu ekspansijas un vēlāk iespējamās rusifikācijas. Tika apturēta līdz šim starp vietējām tautībām pastāvošā asins atriebība un nemitīgie savstarpējie kari. Livonija veicināja latviešu tautības veidošanās procesu. Tieši Livonijas laikmetā aizsākās mūsu senču kristianizācija ¬ šodien neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa. Mūsdienās Latvijas un Igaunijas tautas lepojas ar Livonijas laikmeta arhitektūras pieminekļiem ¬ Vecrīgu, veco Tallinu, Tartu, Kuldīgu, Cēsīm u. c. pilsētbūvniecības un arhitektūras pieminekļiem. Tas pats sakāms par Baltijas (Latvijas un Igaunijas) lauku ģeogrāfiskās ainavas un kultūrvides īpatnībām ¬ lauksaimnieciski plaši apgūtām teritorijām, viensētu sistēmu un muižām.
Tiesību teorija kā aksiomu uztver atziņu, ka tiesības bez tiesību avotiem nevar eksistēt, jo tiesību normām ir jābūt ietvertām tajā vai citā formā, kas piešķir tiesībām oficiālu veidolu un autoritāti. Tiesību avotu sistēmas būtiska transformācija liecina par pagriezienu sabiedrības tiesiskajā evolūcijā. Piemēram, pāreja no mutvārdu tiesiskajām paražām pie rakstītiem likumiem notika ļoti pakāpeniski daudzu gadsimtu gaitā, bet tieši tā raksturo pāreju no necivilizētas sabiedrības uz sabiedrību ar attīstītu tiesību kultūru. Jo augstāks ir sabiedrības attīstības līmenis, jo izkoptāka ir tiesību avotu sistēma gan saturiskajā, gan struktūras, gan hierarhiskajā aspektā, tiek nodrošināta tiesību evolūcijas dinamika, bet vienlaikus vērojama tiesību avotu atsvešināšanās no sabiedrības, pārtopot no "tautas tiesībām" "juristu tiesībās".
Sabiedrībā, kurā tiesību zinātne vēl nav izveidojusies, normatīvie akti tiek sastādīti visai primitīvi, un tādēļ tiesību normām bieži ir kazuistisks raksturs un tās ir grūti piemērot atsevišķu lietas apstākļu izmaiņas gadījumā. Spilgts piemērs šeit ir tādi tiesību vēstures avoti kā XIII gs. pierakstītās "Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības", "Lībju un igauņu zemnieku tiesības" un "Kuršu zemnieku tiesības". Bet nav jāaizmirst, ka šādi teksti bija labi saprotami tā laika sabiedrībai, tiesnešiem nebija nepieciešamības pēc juridiskās izglītības, lai tos piemērotu, atšķirībā no mūsdienu sarežģītajiem likumu tekstiem, kurus pamatā sastāda speciālistu vajadzībām, t. i., personām ar juridisku izglītību. Tādēļ mūsdienu likumiem ir nepieciešami plaši komentāri, lai "cilvēks no ielas" varētu saprast tiesību normu jēgu un to piemērošanas kārtību.
Tomēr ir jāatceras, ka izmaiņas pozitīvajās tiesībās, kuras atbilst jaunajām sabiedriskajām attiecībām, notiek nedaudz vēlāk, pēc tam, kad sabiedriskās attiecības ir ieguvušas zināmu stabilitāti. Jaunas sociālās idejas un politiskie akti vienmēr ir apsteiguši jaunos likumus. No otras puses, ir jāatceras, ka jaunajā ideoloģijā nereti tiek iekļautas arī jaunas tiesību idejas, kuras gan vēl par tiesībām nevar dēvēt, jo tās neveido spēkā esošas tiesību normas, tomēr liecina par gaidāmajām izmaiņām tiesiskajā apziņā.
…
