Vēsturiskais skatījums integrētam mācību modelim

Pedagoģijā šis jēdziens ir kļuvis aktuāls līdz ar pedagoģiskā procesa intensificēšanas nepieciešamību izglītības reformas kontekstā – informācijas un mācību/studiju satura paplašināšanos, informācijas tehnoloģiju ienākšana pedagoģiskajā procesā gan apgūstamā mācību priekšmeta, gan līdzekļa statusā u.c. procesi. Tā kā pedagoģija ir zinātne un prakse par cilvēka audzināšanu, viņa socializēšanos organizētā pedagoģiskajā procesā vai arī speciāli šim mērķim neorganizētā, bet spontānā vērtību apmaiņas procesā starp cilvēkiem viņu sadarbībā un saskarsmē, šis jēdziens ir atradis savu vietu pedagoģijas jēdzienu sistēmā. Tas ir daudzšķautnains, atspoguļo pedagoģiskā procesa sarežģītību, daudzveidību un mainīgumu. Tomēr ir jāpiebilst, ka tas nav pietiekami definēts un konkretizēts. Turklāt teorētiskajos avotos tas ir vairāk sastopams sociālo procesu kontekstā, bet pedagoģiskajā literatūrā – mācību satura kontekstā. (Žogla, 4, 2003) Arī V. Aizpuriete vērš uzmanību tam, ka integrēto mācību teorētiķi un praktiķi lielu vērību pievērsuši integrēto mācību saturam. Tieši saturs ir tas, kas nosaka, vai izglītojamam patiks mācības, vai audzēknis piedāvātajā saturā spēs atrast to, kas viņam svarīgs. (Aizpuriete, 65, 2005) R. Alijevs integrāciju definē kā veidu mācību satura reorganizācijai. Autors uzskata, ka dzīvotspējīgi būs tie, kas pratīs integrēt un integrēties! (Alijevs, 33, 2001)…