Vēstures notikumi un cilvēku likteņstāsti

Intervējamās personas dati: Ziedonis Bērziņš, 64 gadi. Šoferis, tagad pensionārs.
Intervētāja vārds, uzvārds, grupa: Kristaps Kalniņš, EM2-1.

Intervēju savu vectēvu, viņa dzīves stāsts ir ļoti interesants. Dzimis viņš ir 1940. gadā Rīgā, tad pārcēlās ar ģimeni, tēti, mammu, brāli un divām māsām uz laukiem, vectēva mājām Neretā. Labi atceras vāciešus, kuri bērnus cienājuši ar šokolādēm un izturējušies pret visiem laipni un pieklājīgi. Tad nāca krievu armija, tie izturējās ļoti rupji, gāja pa mājām, laupīja, ņēma ko gribēja, brīnījās par baltu papīru. Tā sākās padomju laiki, visu pārvaldīja krievi. Reiz pie mātes atnākusi viena no vadošajām darbiniecēm un pieprasīja, lai atdod viņai govi. Māte nedevusi, jo tā viss pienīgākā un mazā māsiņa bija vēl pa visam maza. Tad nu ar to pietika, lai tēvu ieliktu cietumā, bet māti ar 4 maziem bērniem 1949. gadā, lopu vagonā, izsūtīja uz Sibīriju. Ceļš bija ļoti grūts un tāls, ceļā bijām gandrīz mēnesi, badā un salā. Gala iznākumā nonācām Černousovas ciematā. Vairākas ģimenes, pāris mēnešus, dzīvoja vienā istabā, tad viņus pārcēla uz Valujevkas ciemu, tur dzīvojuši mazā istabiņā, līdz atbrauca tēvs. Tēvs dabūja cēļa meistera darbu un līdz ar to dabūjuši mazu, iecirkņa meistera mājiņu. Vieta bijusi smuka, blakus ezers, mežs. Māte iekopa dārziņu, audzēja saknes, par ko vietējās sievietes ļoti brīnijušās.…