Vēstures izpratne

Zināšanas par cilvēces pagātni – vēsture ir vienas no senākajām cilvēces zināšanām. Dažādos sabiedrības attīstības posmos ar dažādu intensitāti šīs zināšanas paplašinājās, pieauga to apjoms um mainījās raksturs. Vēstures procesu izziņā, izpratnē un skaidrojumos neatlaidīgi nostiprinājās zinātniskuma elementi. Tomēr vēsturei tikai ap 18. gs., kaut arī vēl ne pilnīgi, izdevās iekarot zinātnes statusu un vietu zinātņu sistēmā. Bet līdz pat mūsdienām visi neatzīst vēsturi kā zinātni. To nosaka iedarbīgās filozofiskās nostādnes un cilvēku pasaules uzskats. Tendence, pēc vecās tradīcijas, pielīdzināt vēsturi mākslai un subjektīvā faktora pārspīlēšanas vēstures izziņā pilnībā vēl nav pārvarēta. Šāda vāji pamatota uzskata saglabāšanās objektīvais pamats ir vēstures zinātnes izpētes objekta – cilvēku sabiedrības īpatnais stāvoklis, salīdzinot ar citu zinātņu izpētes objektiem. Vēstures izpētes objekta un izpētes subjekta – cilvēka īpatā, ciešā savstarpējās iespaidošanās un pētītāja subjekta tiešā iekļaušanās pētāmajā objektā – sabiedrībā, arī lielā mērā veicina vēstures pretnostatījumu citām zinātnēm. Arī ikviens dažādo laikmetu sabiedrības loceklis, izjuzdams saistību ar savas sabiedrības pagātni un nesdams līdzi emocionālu lādiņu tās skaidrošanā, bieži vien raudzījās uz vēsturi ar viedokli, kas bija atšķirīgs no priekšstata par citām zinātnēm. Neraugoties uz šādu sarežģītību, vēstures zinātne tomēr kopējā zinātņu sistēmā pēdējos gadsimtos neatlaidīgi nostiprinājusies, apjomā un sazarojumā tai ir ievērojama vieta cilvēku sabiedrības zināšanu milzīgajā krājumā.…