Romas leģenda vēstī, ka Roma par savu rašanos ir pateicību parādā pirmajai Vestas priesterienei: „...drīz pēc Trojas krišanas Latijas piekrastē, netālu no Tibras grīvas, piestāja kuģis ar trojiešu bēgļiem, kuru vadonis bija varenais Enejs. Viņu draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns, ar kura meitu Lavīniju Enejs vēlāk apprecējies. Viņš uzcēlis pilsētu, ko nosaucis par Lavīniju. Pēc Latīna nāves Enejs kļuvis par valdnieku, bet tauta, pār kuru viņš valdīja, apvienojās ar trojiešiem un sāka sevi dēvēt par latiņiem. Kad Eneja dēls Askānijs Jūls paaugās, viņš Latijā mežainā vietā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu, kur kļuva par valdnieku. Tās četrpadsmitais valdnieks bija Numitors, bet viņu gāza tā nelietīgais brālis Amālijs. Lai nodrošinātos pret troņa tīkotājiem, Amālijs iesvētīja Numitora meitu Reju Silviju par dievietes Vestas priesterieni. Vestas priesterienes nedrīkstēja stāties laulībā. Taču jauno vestālieti apmeklēja dievs Marss, no kura tai piedzima dvīņi – Romuls un Rems.” [1.]
Vestas priesterieņu rašanās attiecināma jau uz aizvēsturisko vēstures periodu, kad notika garīdzniecības uzplaukums un valdīja Romas otrais karalis Numa Pompilus 8.-7.gs.p.m.ē. …