1986. gada 26. aprīlī Černobiļā notika pasaulē vislielākā atomreaktora avārija. Kopējais izdalīto radioaktīvo materiālu daudzums 200 reižu pārsniedza to radioaktivitāti, ko radīja abu atombumbu sprādzieni kopā Hirosima un Nagasaki (WH0, 1995). Černobiļas atomelektrostacijas (ČAES) avārijas rezultātā tika piesārņota plaša teritorija, arī lauksaimniecības produkti un ūdens. Tādēļ iedzīvotājus apdraudēja ne tikai ārējais starojums, bet pastāvēja arī reāla iespēja pakļaut sevi iekšējam starojumam no inkorporētiem radionuklīdiem un to sabrukšanas produktiem. Visapdraudētākā iedzīvotāju grupa bija ČAES avārijas seku likvidētāji.
ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos (1986 - 1991) piedalījās vairāk nekā 600 000 Padomju Savienības iedzīvotāju, to skaitā 6000 cilvēku no Latvijas. Tā kā Latvijas teritorijā, atšķirībā no Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas, pēc avārijas Černobiļā fona radioaktivitāte nav būtiski pieaugusi, tad, pētot ČAES avārijas seku likvidētājus no Latvijas, var spriest par tām pārmaiņām viņu veselības stāvoklī, ko izraisījuši veselībai kaitīgie faktori, kam viņi bija pakļauti darba laikā Černobiļā (pirms 15-17 gadiem). Tie bija galvenokārt ārējais apstarojums un viņu organismā ieslēgtie radionuklīdi. Tātad pašreiz varam pētīt radioaktīvā piesārņojuma vēlīno ietekmi. Latvijā informācija par ČAES avārijas seku likvidētāju veselības stāvokli un slimībām tiek regulāri uzkrāta kopš 1987. gada, bet kopš 1994. gada - Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas valsts arodslimnieku un ČAES avārijas seku rezultātā radiācijas ietekmei pakļauto personu reģistra datu bāzē.
2001. gada 1. decembri reģistrā bija iekļauti 5215 likvidētāju. ČAES avārijas seku likvidētāji no Latvijas bija galvenokārt 20 - 39 gadu veci vīrieši (97%). Viņi atradās piesārņotā vidē no dažām nedēļām līdz pat 6 mēnešiem un bija: pakļauti ne tikai radioaktīvam starojumam, bet ari psihoemocionālam stresam, dažādu ķīmisko vielu iedarbībai un lielai fiziskai slodzei (Xpucaфоров, 2000; Ленская и др., 2002). Kaut gan Latvijā izveidots ČAES avārijas seku likvidētāju Reģistrs un likvidētāji tiek regulāri medicīniski pārbaudīti un ārstēti, dati par viņu saslimstību ir apkopoti tikai par laikposmu līdz 1996.gadam (Čurbakova et al., 1998), par irnūnsistēmas stāvokli līdz 1994. gadam (Brūvere et al., 1995), bet hematoloģisko un bioķīmisko analīžu zinātnisks apkopojums un noviržu izvērtējums veikts 1997.gadā (Leice, 1998; 2001). Tātad, apkopotie dati neattiecas uz pēdējiem pieciem sešiem gadiem.
Tajā pat laikā pētījumi par vēlīniem radiācijas efektiem ir aktuāli: šī tēma joprojām ir Eiropas Savienības izsludināto grantu sarakstā un Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas interešu lokā. Starptautiskie eksperti atzīst, ka, ja agrāk vadošais lozungs par pētījumiem tika
izteikts vēlamības izteiksmē, tad pašreiz speciālisti uzsver, ka pētījumi par ČAES avārija cietušo veselību ir absolūti nepieciešami (Dora and Menne, 1999; Rahu, 2003).
Gadu gaitā par ČAES avārijas seku likvidētajiem veiktie klīniskie novērojumi un izmeklējumi, kā arī epidemioloģiskie un klīniskie pētījumi atklāj šo cilvēku grupai raksturīgu daudzu orgānu vienlaicīgu patoloģiju, kuras patoģenēze ir sarežģīta un vēl līdz šim nav pilnīgi noskaidrota. Mūsu uzmanību piesaistīja sevišķi augstā un progresīvi pieaugošā ČAES avārijas seku likvidētāju saslimstība ar nervu sistēmas slimībām, kā arī stabili zemi imūnsistēmas funkcionālie radītāji.…