1.Vērtspapīru tirgus būtība.
Līdz ar naudas rašanos droši vien radās arī problēma – ko darīt ar šo naudu, lai tā nestu peļņu. Par naudu var nopirkt kādu ļoti taustāmi īpašumu – māju, zemi, zeltlietas un var nopirkt arī kādu ļoti abstraktu īpašumu – akcijas vai kādu citu vērtspapīru, apdrošināšanas polisi, banku depozītu.
Vērtspapīrs, kā norāda pats vārds, ir papīrs vai dokuments ar vērtību. Turklāt vērtība slēpjas nevis papīra materiāla un tā izgatavošanas kvalitātē, bet kāda saistībā segt šo papīru ar attiecīgo naudas vai citu līdzekļu ekvivalentu. Vērtspapīri tiek izlaisti, lai apmaiņā pret tiem iegūtu finansu resursus. Lai radītu nākamo investoru (naudas ieguldītāju) ieinteresētību to pirkšanā, tiek dota iespēja saņemt peļņu no vērtspapīru turēšanas, kas izpaužas procentu, dividenžu formā.
No ekonomikas teorijas viedokļa, tāpat kā jebkurš cits tirgus, arī vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma, piedāvājuma un līdzsvara cenas. Pieprasījumu veido vērtspapīru emitenti – valdība, uzņēmumi un visi pārējie emitenti, kuriem pietrūkst līdzekļu. Piedāvājumu pārstāv iedzīvotāji un uzņēmumi, kuriem zināmu apsvērumu dēļ ir izveidojušies ietaupījumi. Cenu līdzsvaram ir jābūt tādam, kas apmierinātu gan pieprasījuma pusi, gan piedāvājuma pusi. Vērtspapīru tirgus galvenais uzdevums ir mobilizēt ietaupījumus investīcijās un nodrošināt pienācīgus augļus kā par investīcijām, tā arī par investīciju drošību.
Lai praksē veiktu šādu uzdevumu, ir nepieciešama efektīva struktūra, kas atbalstītu darījumus vērtspapīru tirgū, kā arī labi funkcionējošs starpnieku, norēķinu, klīringa, regulējošās un uzraudzības sistēmas.
Jēdziens “vērtspapīru tirgus” apvieno daudzus paralēlus vērtspapīru tirgus, kas savstarpēji atšķiras gan pēc tirgus darbarīkiem un to dzēšanas termiņiem, gan arī pēc pārdošanas metodēm un emitentiem. Vērtspapīru tirgu klasificē pēc dažādiem kritērijiem. Visnozīmīgākie kritēriji ir šo tirgu dalījumi īpašuma un parāda vērtspapīru tirgos, kā arī naudas un kapitāla tirgos. Ja dalījums īpašuma un parāda tirgos izriet atkarībā no vērtspapīros nostiprinātajām tiesībām, tad primārajos tirgos vērtspapīrus investoram pārdod uzreiz pēc emisijas. Sekundārajos tirgos sākotnējais ieguldītājs pārdod vērtspapīrus pirms tie ir sasnieguši savu dzēšanas termiņu.
Atšķirību starp naudas un kapitāla tirgiem nosaka termiņš, uz kādu laiku vērtspapīri ir emitēti. Naudas tirgus ir svarīgs īstermiņa procenta likmju noteikšanai un likviditātes vadībai. Naudas tirgū ir emitēti un tirgoti īstermiņa darbarīki (ar termiņu no pāris dienām līdz vienam gadam). Valstī parasti pastāv vairāki paralēli naudas tirgi. Kapitāla tirgus vērtspapīru termiņš ir ilgāks par vienu gadu. Svarīgākie šī tirgus vērtspapīri ir: uzņēmumu akcijas un obligācijas, valsts un vidējo pašvaldību obligācijas u.c.
Vērtspapīru tirdzniecības sistēma tirgus ekonomikā ir veidota no primārā un sekundārā vērtspapīru tirgus. Primārajā vērtspapīru tirgū to pārdošanu veic emitenti. Sekundārajā tirgū jau apgrozībā laistos vērtspapīrus vai nu uzpērk, vai pārdod starpnieki – dīleri, mākleri, brokeri. Primāro tirgu var dalīt biržas un ārpusbiržas sektoros. Ārpusbiržas tirgus ir plašāks un liberālāks nekā biržas tirgus, tas ir mazāk kontrolēts. Latvijā praktiski darbojas tikai ārpusbiržas tirgus, kurā vērtspapīrus var emitēt jebkura fiziska vai juridiska persona.
Sākotnējā publiskā apgrozība ir emitenta vai viņa pilnvarotās personas izteikts pirmais publiskais piedāvājums iegūt vērtspapīros nostiprinātās tiesības un to pirmreizējā iegūšana.
Mūsu valstī dubulto vērtspapīru apgrozību saprot kā sākotnējo publisko apgrozību un otrreizējo publisko apgrozību. Vērtspapīru publiskā apgrozība ir kā sērijveidā izlaistajos vērtspapīros nostiprināto tiesību iegūšana vai atdošana, tā arī šādos vērtspapīros nostiprināto tiesību vai nu iegūšanas vai atdošanas piedāvājums, vai arī izsludināšana ar publiskās informācijas vai citiem informācijas līdzekļiem. Piedāvājumu izsaka vismaz 50 personām vai adresē to noteiktam personu skaitam.
…
