No ekonomikas teorijas viedokļa, tāpat kā jebkurš cits tirgus, arī vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma, piedāvājuma un līdzsvara cenas. Pieprasījumu veido vērtspapīru emitenti - valdība, uzņēmumi un visi pārējie emitenti, kuriem līdzekļu pietrūkst. Piedāvājumu pārstāv iedzīvotāji un uzņēmumi, kuriem zināmu apsvērumu dēļ ir izveidojušies ietaupījumi.
Cenu līdzsvaram ir jābūt tādam , kas apmierinātu gan pieprasījuma pusi, gan piedāvājuma pusi. Vērtspapīru tirgus galvenais uzdevums ir mobilizēt ietaupījumus investīcijās un nodrošināt pienācīgus augļus kā par investīcijām, tā arī investīciju drošību.
Lai prakse veiktu šādu uzdevumu, ir nepieciešama efektīva struktūra, kas atbalstītu darījumus vērtspapīru tirgū, kā arī labi funkcionējošas starpnieku, norēķinu, klīringa, regulējošās un uzraudzības sistēmas.
Jēdziens "vērtspapīru tirgus" apvieno daudzus paralēlus vērtspapīru tirgus, kas savstarpēji atšķiras gan pēc tirgus darbarīkiem un to dzēšanas termiņiem, gan arī pēc pārdošanas metodēm un emitentiem. Vērtspapīru tirgu klasificē pēc dažādiem kritērijiem. Visnozīmīgākie kritēriji ir šo tirgu dalījumi īpašuma un parāda vērtspapīru tirgos, kā arī naudas un kapitāla tirgos. Ja dalījums īpašuma un parāda tirgos izriet atkarībā no vērtspapīros nostiprinātajām tiesībām, tad primārajos tirgos vērtspapīrus investoram pārdod uzreiz pēc emisijas. Sekundārajos tirgos sākotnējais ieguldītājs pārdod vērtspapīrus pirms tie ir sasnieguši savu dzēšanas termiņu.
Atšķirību starp naudas un kapitāla tirgiem nosaka termiņš, uz kādu laiku vērtspapīri ir emitēti. Naudas tirgus ir svarīgs īstermiņa procenta likmju noteikšanai un likviditātes vadībai. Naudas tirgū ir emitēti un tirgoti īstermiņa darbarīki (ar termiņu no pāris dienām līdz vienam gadam). Valstī parasti pastāv vairāki paralēli naudas tirgi. Kapitāla tirgus vērtspapīru termiņš ir ilgāks par vienu gadu. Svarīgākie šī tirgus vērtspapīri ir: uzņēmumu akcijas un obligācijas, valsts un vidējo pašvaldību obligācijas u.c.
Līdz šim vērtspapīru tirgu diferencēja arī ģeogrāfiski, taču līdz ar informācijas apstrādes sistēmu un komunikāciju tehnikas attīstību, kā ari ekonomiskās integrācijas procesiem pasaulē, ģeogrāfiskā dalīšana arvien vairāk izzūd. Jau agrāk notikumi vienas valsts vērtspapīru tirgos ietekmēja procesus pārējo valstu vērtspapīru tirgos. Līdz šim ir vērojama šīs tendences attīstība un arī turpmāk tā attīstīsies. Tāpēc ir domājams, ka nākotne piederēs ģeogrāfiski unificētiem vērtspapīru tirgiem.…
