Pasaku luga „Sprīdītis” stāsta mums par puisēnu, kuram nākas dzīvot pie nejaukās pamātes, jo Sprīdīša māmiņa ir mirusi un jau agri Sprīdītim jāsāk pašam rūpēties par sevi. Tāpēc Sprīdītis izlemj doties pasaulē mantu rakt. Jau viņa vārds mums liecina par viņa izskatu – teju vai sprīdi garš (tātad mazs augumā) un, lai arī tā, viņš mums atkal un atkal pierāda latviešu ticējumos un tautasdziesmās apdziedāto gudrību, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu.
Te jau parādās pirmā no vērtībām – ne jau auguma pārsvarā vai dūrē ir spēks; spēks ir iekšā cilvēkā (garīgais spēks), ikvienā no mums, un tieši to mēs varam likt lietā un pat aizstāt ar fizisko.
Turklāt Sprīdītim piemīt arī attapība, veikla mēle un asprātība, kuru, pareizi liekot lietā (un Sprīdītis to dara), var uzveikt dažādas grūtības.
Lugā darbojas daudz perifēro tēlu (piem., Vēja Māte, Meža māte, vecais vīriņš), kuri Sprīdītim liek izturēt pārbaudījumus, piesolot atlīdzību. Dūšas jau Sprīdītim netrūkst, tomēr ar lielmanību vien gana nav. Tā sargājot Vēja mātes dēlus Sprīdītis cieš pamatīgas grūtības, tomēr uzdevumu neizpilda. Vēja māte viņam pamatoti aizrāda, ka „ar runāšanu vien mantu izrakt neizdosies”. Tomēr par labo gribu Vēja māte viņam dāvā svilpīti, „kuru svilpjot visiem būs jādanco”. Šeit Sprīdītis gūst savu pirmo mācību – promejot Vēja Māte Sprīdītim teic: „Ej labāk tālāk pasaulē un mācies izturēt un klusu ciest (..)”
Nākamais posms Sprīdīša ceļā ir satikšanās ar Milzi – te Sprīdītis izmanto Vēja mātes dāvāto svilpīti un izglābj bērnus no nokļūšanas Milža vēderā. Par to Meža māte viņu atalgo ar burvju sprungulīti – „ja pie tā kāds piedursies, tā kā sietin piesiesies, ātrāki vairs neaties, kamēr teiksi: atlaidies!” Tātad – Sprīdītis ir arī izpalīdzīgs un palīdz neaizsargātajiem.
Tomēr vēl Sprīdīša ceļš nav galā – nakts vidū, lietum līstot un vējam plosoties, Sprīdītis nokļūst pie Sīkstuļa namdurvīm, kur lūdz naktsmājas, tomēr Sīkstulis (šeit ļoti uzkrītoša vārda semantika) pēc ilgām lūgšanām atļauj Sprīdītim vien pie ārdurvīm nakti pārlaist sargājot māju. Šeit viņu sagaida vēl jo lielāki pārdzīvojumi – kad ierodas vecais vīriņš, kuru Sīkstulis tūdaļ pat grib dzīt ar mietu ārā, Sprīdītis ir gatavs izturēt trīs mocības, lai tikai vīriņam atļautu pārnakšņot. Mazais varonis arī godam iztur tās – klusu ciešot un pat neiepīkstoties (kā jau Vēja māte viņam mācīja), tomēr, kad izrādās, ka Sīkstulis krāpjas, Sprīdītis, liekot lietā Meža mātes dāvāto sprungulīti, pārmāca gan viņu, gan viņa kalponi! Vecais vīriņš pateicībā dāvā Sprīdītim burvju gredzentiņu, kas var „aizvest viņu uz to vietu, kur vislabāki klājas”. Šeit Sprīdītis nāk pie ļoti svarīgas atziņas, ka, lai viņa sirds būtu kā dimanta oliņa, viņam ir jānotīra visi melnumi, - tad „būs sirds kā daiļš trauciņš, kurā varēs ielikt to pašu dārgāko!”
…
