Vērtēšanas kritēriji un to īpatnības dažādās mācīšanas stratēģijās

Personiski-orientētās izglītības paradigmas kontekstā vērtēšanas problēma mācību -audzināšanas procesā iegūst jaunas formas un jaunu saturu. Plaša vērtēšanas fenomena izplatība skolas mācību-audzinošā procesā kļuva par iemeslu tam, ka skolēnu mācību darbības rezultātu un pašvērtēšanas vērtēšana pēdējo gadu laikā izdalījās patstāvīgs virziens.
Saskaņā ar mācīšanās darbības teoriju, vērtēšana rada skolēnam vai skolotājam nepieciešamību saņemt informāciju par to, vai skolēna zināšanu un prasmju līmenis atbilst priekšmeta programmā uzrādītajam. Vērtēšanas darbības mērķis ir skolēna sekmju kontrole un adekvāta pašnovērtējuma formēšana.
Vērtēšanas darbības priekšmets, kas sakrīt ar mācību-izziņas darbības priekšmetu, ir skolēna zināšanu un prasmju sistēma.
Kad skolotājs fiksē žurnālā skolēna atbildes rezultātu, viņš liek atzīmi. Atzīme – vērtējuma banāls izteikums. Prakse rāda, ka skolotāji ne tikai pieļauj neprecizitātes jēdzieniskajā aparātā, bet arī izjūt lielas grūtības realizējot šo, patiešām, vissarežģītāko pedagoģiskā procesa elementu. Pēc manām domām pedagoģiskā vērtēšana ieņem centrālo vietu starp citiem pedagoģiskā procesa elementiem. Patiešām iedomāsimies pedagoģisko procesu bez vērtējuma. šai gadījumā zūd atgriezeniskā saite ne skolotājs, ne skolēns nesaņem sava darba rezultātu apstiprinājumu. Vēl jo vairāk pastāv tieša saikne starp vērtēšanas meistarību un skolotāja pedagoģisko meistarību kopumā.…