“Lielais Četrinieks”?
Sākumā konferencē bija četri delegāti – ASV prezidents Vudro Vilsons, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džords, Francijas ministru prezidents Žoržs Klemenso un, mazākā mērā, Itālijas valdības vadītājs Vitorio Orlando (skatīt 3. attēlu).
Vācija un citas sakautās lielvalstis kā Austroungārija, Bulgārija un Turcija, konferencē nebija pārstāvētas; kā arī Krievija, kas bija cīnījusies kā viena no sabiedroto lielvalstīm līdz 1917. gadam, kad valsts jaunā boļševiku valdība noslēdza atsevišķu mieru ar Vāciju un izstājās no konflikta.
Taču pašam “Lielajam Četriniekam” Parīzē bija konkurējoši mērķi: Žorža Klemenso galvenais mērķis bija aizsargāt Franciju no vēl viena Vācijas uzbrukuma, savukārt Deivids Loids Džordžs uzskatīja Vācijas atjaunošanu par prioritāti – lai to atjaunotu kā spēcīgu Lielbritānijas tirdzniecības partneri. Savukārt Vitorio Orlando vēlējās paplašināt Itālijas ietekmi un veidot to par lielvaru, kas varētu noturēties līdzās citām lielajām valstīm. Vudro Vilsons iebilda pret Itālijas teritoriālajām prasībām, kā arī iepriekš pastāvošajiem noteikumiem par teritoriju starp citiem sabiedrotajiem. Tā vietā viņš gribēja izveidot jaunu pasaules kārtību pēc četrpadsmit punktiem. Pārējie līderi uzskatīja ASV prezidentu par pārāk naivu un ideālistisku, tāpēc viņa principus bija grūti pārvērst politikā.
Itālija, no Versaļas miera līguma, vēlējās zemi Adrijas jūras austrumu krastā – zemi, kas tajā brīdī piederēja Dienvidslāvijai. Lielākai daļai nevienu īsti neinteresēja, ko Itālija vēlās. Vitorio Orlando pameta Miera konferenci un neilgi pēc tam tika izslēgts no varas. Benito Musolīni (tā brīža Itālijas premjerministrs) trīs gadu laikā nāktu pie varas, ievedot fašistus Itālijā.
…
