1912. gadā 10. oktobrī, Dobelē, dzima ievērojama latviešu dzejniece Rudīte Strēlerte, mums pazīstama kā Veronika Strēlerte. Raksturā kautrīga, nosvērta, mierīga un klusa. Viņa bija augusi rakstveža ģimenē, mācījās Jelgavā un Rīgā. 1941. gadā beidza Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Veronika Srelerte ir arī Selgas goda filistrs – šajā korporācijā tiek uzņemtas personas ar izciliem nopelniem zinātnē, mākslā vai sabiedriskajā dzīvē.
Trimdas gados viņa darbojās latviešu apgāda “Daugava” kā korektore un tulkotāja. 1945. gada 8. maijā dzīves ceļš viņu aizved pāri jūrai - Zviedriju. Vairāki grūti gadi paiet līdz apgūst valodu un spēj integrēties sabiedrībā un veidojot sev sociālo vidi. Ar laiku viss nokārtojas un viņa pasniedza lekcijas par latviešu valodu un literatūru Stokholmas universitātē.
1936. gadā savu likteni bija savienojusi ar nu jau mirušās māsas Helmas vīru Arvedu Švābi, bet 1943. gadā šī laulība tika šķirta. 1947. gadā apprecējās ar A.Johansonu un šajā laulībā dzimst viņu dēls Pāvils Johansons, kurš arī ir dzejnieks un, kura darbos saskata mātes (Veronikas) stila iezīmes. Kodolīgu vērtējumu par Strēlertes dzeju izteicis viņas dēls: ”Romantisms, klasicisms, reālisms-visi šie trīs literatūrā tik plašie virzieni saliedējušies VS dzejā. Varbūt tas-kopā ar neviltotu patriotismu un dziļi izjustu humānismu-padarījis viņas dzeju tik pazīstamu un tuvu latvieša sirdij”.…