Grūti spriest par cilvēku, ja neesi ar viņu personīgi pazīstams. Vēl grūtāk ir vērtēt režisora darbus, ja neesi nevienu no tiem redzējis. Rodās jautājums: “Kāpēc jāvērtē tieši šis cilvēks un viņa padarītais darbs?” Atbilde ir tāda: kaut arī Vera Baļuna ir no citas paaudzes un man nebija lemts redzēt viņas iestudējums, šīs režisores tēls ir viens no spilgtākajiem manā uztverē. Par daudziem režisoriem esmu dzirdējusi gan labas, gan sliktas atsauksmes. Bet par Veru Baļunu, jau kopš bērnības, dzirdu tikai tos labākos un sirsnīgākos vārdus ( jo īpaši no viņas audzēkņiem ). Nolēmu pati iepazīties ar viņas režisorisko tēlu.
Pirmais, kas mani piesaistīja – krievu klasikas iestudējumi. Protams, profesorei ( Verai Baļunai ) bija daudz dažādu iestudējumu, bet viņas teiktais “Mūs audzina Aleksandrs Ostrovskis” pārāk stipri ieinteresēja mani…
“Vienmēr tad, kad mums pietrūkst padoma, mēs ejam pie cilvēkiem, kas ar savu gudrību palīdz mums izkļūt no sarežģītās situācijas. Tāpēc arī es griezos pie lielā krievu dramaturga, nacionālā teātra radītāja Ostrovska. Tā ir mana visneapstrīdamāka parliecība, ka tā pārvaldīt skatuves likumus, izprast aktiera meistarības problēmas, zināt dialoga noslēpumus, kā to pratis Ostrovskis, spēj tikai daži dramaturgi pasaulē.” ( Vera Baļuna )
Lielākais notikums šai manas dzīves periodā bija tas, ka Jurijs Aļeksandrovičs man uzticēja iestudēt jaunā autora Izidora Štoka komēdiju “ Ziloņi iet “. Tā stāsta par sociālistisko celtniecību kādā provinces pilsētīņā. Celtniecības entuziasti ir jaunieši, kas strādā ar milzīgu patriotismu. Izlasījusi lugu vairākkārt, es nepiekritu autoram žanra apzīmējumā – kā var šādus lielus uzdevumus ietvert komēdijā un pie tam vēl vieglā? Jauniešu aizrautība, degsme, lielā darba mīlestība ir līdzvērtīga Šekspīra varoņu heroiskajām kaislībām. Tāda bija mana pārliecība.
Centrālās ainas darbību, kura, pēc autora ieceres, risinājās dienā un bija pilna jautrības un prieka, es pārcēlu uz nakti, jo domāju, ka tā būs interesantāk un kā labāk izcelsies jauniešu entuziasms. Protams, negribēju nakti ar mēnesnīcu, jo tas būtu pārāk romantiski, tāpēc visiem darba trokšņiem pievienoju vēl pērkonu, zibeni un lietu. Apģērbu savus tēlotājus lietus mēteļos ar kapucēm, un aktieri pirms viņu nākšanas uz skatuves tika aplieti ar ūdeni no lejkannām.…
