Poēmas „Maskava – Gailīši” panākumi bija graujoši- poēma tika pārrakstīta ar roku un rakstāmmašīnu neskaitāmās kopijās un bez kāda grāmatu izplatīšanas tīkla izplatījās visā Padomju Savienībā; drīz tika pārvesta pāri robežai, un trīs gadus pēc uzrakstīšanas, 1973. gadā iznāca Izraēlas žurnālā Ami, kam sekoja izdevumi dažādās pasaules vietās, vairāki angļu un amerikāņu tulkojumi, līdz 1988. gada beigās „Maskavu – Gailīšus” beidzot pirmo reizi iespieda arī Padomju Savienībā – žurnālā ar nosaukumu „Atturība un kultūra” – laikam ar mērķi atturēt no alkohola lietošanas –, un, sākot ar 1990. gadu , jau sekoja padomju tirāžas daudzu simtu tūkstošu eksemplāru kopskaitā.
Kad 1989. gadā „Maskavu – Gailīšus” publicēja almanahs, un beidzot sāka parādīties arī atsauksmes, piemēram, V. Kabanovs izteicās par „Gailīšiem” kā krituša cilvēka monologs, kas nespēj iekļauties sabiedrībā un savā laikā, nekustības un sastinguma laikā. Rakstniece Tatjana Tolstoja savos izteikumos ir daudz izvērstāka – „Es poēmu nosauktu par ģeniālu 20. gadsimta otrās puses krievu romānu. V. Jerofejevs uzrakstījis par Krieviju labāk, precīzāk, dziļāk, ar lielāku mīlestību, poēziju, līdzcietību nekā jebkurš no mūsu laika rakstniekiem”. Runa ir par sīkā rokrakstā pierakstītu skolnieka burtnīciņu, tekstu, kas bija rakstīts draugu uzjautrināšanai un aizkustināšanai. Burtnīciņu , kuru dzērāji Veņička un Vadja (Vadims Tihonovs, Jerofejeva draugs, kuram veltīta poēma) vairākkārt par trim rubļiem pārdeva kādam no paziņām, naudu nodzēra un tad atgriezās pie pircēja, viņu kauninot, ka tas gribot iedzīvoties uz kolēģu posta rēķina, līdz dabūja rokrakstu atpakaļ. Galu galā burtnīciņu noslēpa Olga Sedakova un atdeva to īpašniekam tikai pēc 18 gadiem.
Taču Jerofejevs nebeidza vien brīnīties par „Gailīšu” panākumiem, un centās pārbaudīt savas poēmas iespaidu uz „neitrāliem” lasītājiem. Piemēram, strādādams ekspedīcijā Kolas pussalā, Jerofejevs deva grāmatu saviem darba biedriem. Veņam par lielu pārsteigumu nevienā no četriem, kas poēmu izlasīja, tā neizraisīja emocijas. Viens pēc izlasītā pat jautājis otram – „kas īsti tas ir – sūds vai tā neko?”. Jāatzīst, ka daudzi, kas mēģinājuši aprakstīt to, kas notiek „Maskavā – Gailīšos” nonākuši strupceļā, sakot, ka tur ir par vienu alkoholiķi, kas brauc un brauc vilcienā, un dzer.
…
