Venēcija — pērle Adrijas jūrā. Pilsēta, kurā apstājies laiks, nemanāmi savijas pagājība ar mūsdienām. Muzejs zem klajām debesīm, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu. Pilsēta, kas glabā unikālas kultūrvēsturiskas liecības, bet pati ik gadu nenovēršami grimst dziļāk ūdenī. Vieta, kurp jādodas, lai baudītu viduslaiku noskaņu, vai arī savām acīm pārliecināties, ka uz pasaules tāds brīnums tiešām pastāv. Reiz, kāds gudrs vīrs ir teicis kad tas, kurš ir bijis Venēcijā ir bijis arī paradīzē.
Venēcija devusi pasaulei jūrasbraucēju Marko Polo, gleznotājus Ticiānu (?–1576), Veronezi (1528–1588), Tintoreto (1518–1594) un Kanaleto (1697–1768), komponistus Antonio Vivaldi (1678–1741), Klaudio Monteverdi (1567–1643) un Džovanni Gabriēli (1554?–1613?). Venēcijā dzīvojis angļu dzejnieks lords Bairons (1788–1824). Te miris komponists Rihards Vāgners (1813–1883).
Uz 118 salām…
Bizantijas impērijas laikā pa jūras ceļiem uz Eiropu plūda austrumu bagātības: paklāji, dārgmetāli, vērtīgas izejvielas un eksotiski gardumi. Tirdzniecības ceļš veda pa Adrijas jūru. Ziemeļitālijas krastos preces vajadzēja pārlādēt, vienlaikus iemanoties atvairīt iespējamos laupītāju uzbrukumus. Tālab preču pārkraušanas vietai bija jābūt grūti pieejamai un labi nocietinātai. Šim nolūkam sāka apbūvēt daudzās saliņas Adrijas jūras piekrastē.
Tā 5. gadsimtā sāka veidoties pilsēta uz ūdens — Venēcija. Kā osta tā turpināja augt un izplesties. Īpaši pilsēta uzplauka 19. gadsimta pirmajā pusē, kad, uzbūvējot četrus kilometrus garo dzelzceļa tiltu, Venēciju savienoja ar sauszemi. Mūsdienās Venēcija aptver milzīgu salu arhipelāgu — 118 salas. Paši itāļi gan izvairās pieminēt konkrētus ciparus, jo kas vairs spēj visas salas saskaitīt. Venēcijas vēsturiskajā daļā jaunākās mājās tapušas 19. gadsimtā.
Vēlāk pilsēta izplešas, apbūvējot sauszemi. Venēcijā rodas jauns rajons — Mestre. Tur norisinās aktīvā ekonomiskā dzīvē: būvē un remontē kuģus, pārkrauj preces, pārstrādā naftu. Arī šobrīd Venēcija ir viena no lielākajām Itālijas ostām. Daudzi to izmanto kā sākumpunktu savam ceļojumam pa Adrijas un Vidusjūru.
Kanālielas
Venēciju ar sauszemi savieno divi tilti: viens dzelzceļam, otrs autotransportam. Tomēr tālāk pa Tronheto autonovietni spēkrati netiek, jo pilsētā dominē citi transporta līdzekļi.
Venēcijas galvenā iela ir lielais kanāls, pa kuru pārvietojas pilsētas sabiedriskais transports — vapareto. Šie satiksmes kuģis kursē pa dažādiem maršrutiem ar daudzām pieturvietām. No Tronheto autobusa piestātnes uz pilsētas vēsturisko centru — Marka laukumu ved 82. līnija.…